Atkal parādījušies sapņi, kuros Vajag Aizceļot. Šonakt paredzētā ceļojuma mērķis man nebija skaidrs - kā jau vairumā gadījumu. Zināju tikai, ka braukšu caur Krieviju un man jau ir iegādāta vilciena biļete uz Maskavu. Vienubrīd, šausmās stingdama, metos to sameklēt, lai pārliecinātos, ka neesmu nokavējusi. Ak, nē - viss kārtībā, 12.jūnijs, tātad ir vēl dažas stundas laika. Un pase jau ir somiņā. Ar lielo ceļasomu stāvu pie skapja, veros apakšveļas plauktiņā un domāju - nez, cik dienas es uzturēšos pilsētā un cik pēc tam klīdīšu saznezkur? Kādas būs iespējas mazgāt veļu? Kā lai aprēķina, cik biksīšu jāņem līdzi, velns parāvis?!
Metos pie telefona, zvanu Ķ, jautāju, kur es tajā sasodītajā Maskavā varēšu apmesties, viņa taču tur visus pazīst...Ķ sēž man pretim pie virtuves galda, bāla un skumja, un saka, ka visu varēs nokārtot, galvenais, laicīgi izņemt naudu. Dolāros. Nujā, viņai taisnība, kā es nebiju iedomājusies, ka Krievijas plašumos var nebūt bankomātu, kas respektē manu karti.
Tikko soma būs sakārtota, skriešu uz banku. Man vēl ir dažas stundas, es visu paspēšu. Iedomājos, ka gribas atvadīties no dona Hosē. Un kāpēc tieši no viņa - ir taču cilvēki, ar kuriem tiekos ikdienā un kurus mana pēkšņā nozušana daudz vairāk varēs mulsināt. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš varētu manu aizbraukšanu nepamanīt, man ir par to jāpasaka. Ķeru telefonu un zvanu. Dons Hosē atgādina, ka esam aizvakar mīlējušies. Man uzpeld atmiņa, ka esam sēdējuši viņa istabā uz dīvāna, dzēruši vīnu un pilnīgi nevainīgi viens otram blakus aizmiguši. Turklāt nevis aizvakar, bet pirms diviem mēnešiem. Tomēr nestrīdos. Var jau būt, ka viņš zina labāk.
Sasodīts! Līdz vilcienam tikai divas stundas! Metos uz vannasistabu, grābju šampūnu, zobu birsti, dvielīti, sejaskrēmu un sviežu somā. Aiz sienas sāk dziedāt Cojs. "Peremen! Mi ždjom peremen!" No tā arī pamostos. Istabas klusumu pārtrauc tikai lietuslāšu graboņa pret rūti. Un mani sagrābj nožēla, ka es pēc divām stundām neiekāpšu nevienā vilcienā.
Vai tas nevarētu nozīmēt, ka es šodien piepeši nobalsošu par kādu izteikti prokrievisku partiju?:)
Metos pie telefona, zvanu Ķ, jautāju, kur es tajā sasodītajā Maskavā varēšu apmesties, viņa taču tur visus pazīst...Ķ sēž man pretim pie virtuves galda, bāla un skumja, un saka, ka visu varēs nokārtot, galvenais, laicīgi izņemt naudu. Dolāros. Nujā, viņai taisnība, kā es nebiju iedomājusies, ka Krievijas plašumos var nebūt bankomātu, kas respektē manu karti.
Tikko soma būs sakārtota, skriešu uz banku. Man vēl ir dažas stundas, es visu paspēšu. Iedomājos, ka gribas atvadīties no dona Hosē. Un kāpēc tieši no viņa - ir taču cilvēki, ar kuriem tiekos ikdienā un kurus mana pēkšņā nozušana daudz vairāk varēs mulsināt. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš varētu manu aizbraukšanu nepamanīt, man ir par to jāpasaka. Ķeru telefonu un zvanu. Dons Hosē atgādina, ka esam aizvakar mīlējušies. Man uzpeld atmiņa, ka esam sēdējuši viņa istabā uz dīvāna, dzēruši vīnu un pilnīgi nevainīgi viens otram blakus aizmiguši. Turklāt nevis aizvakar, bet pirms diviem mēnešiem. Tomēr nestrīdos. Var jau būt, ka viņš zina labāk.
Sasodīts! Līdz vilcienam tikai divas stundas! Metos uz vannasistabu, grābju šampūnu, zobu birsti, dvielīti, sejaskrēmu un sviežu somā. Aiz sienas sāk dziedāt Cojs. "Peremen! Mi ždjom peremen!" No tā arī pamostos. Istabas klusumu pārtrauc tikai lietuslāšu graboņa pret rūti. Un mani sagrābj nožēla, ka es pēc divām stundām neiekāpšu nevienā vilcienā.
Vai tas nevarētu nozīmēt, ka es šodien piepeši nobalsošu par kādu izteikti prokrievisku partiju?:)