Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Divas mūķenes šorīt. Pa ceļam uz darbu. Viena pie cirka. Otra ieiet bankā. Sirreāli nopland melnais galvasauts.

Atnākusi gaiša vientulības kāre. Nekrāsot seju, uzvilkt ko maisīgu, ieslīdēt ielās, mežā, upes krastā, staigāt, sēdēt, skatīties, klusēt. Vienai ēst salātiņus, vienai dzert vīnu, vienai klausīties savos sirdspukstos. Lai domas slīd kā mākoņi un neviena no tām, visticamāk, nav līdz galam izdomāšanas vērta.
Jā, reizumis man gribas būt mazam koka eņģelītim sīkā, vientulīgā lauku baznīciņā. Un vērot, kā lāga tantes, iesvīdušas, nošļukušiem lakatiņiem, noslauka man putekļus un saliek pie altāra ziedus, šad tad atnāk ērģelnieks un mēģina atcerēties kaut ko no Baha, sīks, izkaltis garīdznieks nervozi rausta uz augšu talāru, un vandās pa kabatām, meklēdams Kārkliņietei atdodamo kristāmzīmi. Un lielākais pērngada notikums bija vecā Vilšķērsta bēres. Ar skuju un pīrādziņu smaržu.
Powered by Sviesta Ciba