| stabat mater atkal un atkal |
[Feb. 16th, 2020|01:49 am] |
|
daļa manas dvēseles laikam tomēr palika tajos dubļainajos laukos |
|
|
| satiec mani upē |
[Feb. 16th, 2020|02:52 pm] |
Slinka svētdiena. Nogurums no pilnīgi visa ir pārņēmis smadzenes. Galvapakšā nogulsnējies viss nikotīns, alkohols, somnols, marihuāna, ekrāna gaismas piesārņojums, cilvēku stulbums un pelēkais monohroms. Šķiet, ka smadzenes tiecas izdomāt izeju, saredzēt gaismu tuneļa galā. Arhetipisko sapni par laimīgo aizsauli.
Un es skatos to, ko manas smadzenes man rāda, kā tādu īsfilmu. Īsfilmā man ir septiņpadsmit gadi, ir augusts, es guļu piemājas kalnā, šūpuļtīklā, un lasu Daodedzin. Dažbrīd saules leņķis iegriežas tā, ka gaismas stari spiežas acīs. Bet tas nekas, esmu iemācījies būt zariņš, kas plūst pa upi, plūst pa upi, plūst pa upi. |
|
|