| trulums |
[May. 29th, 2019|09:25 pm] |
|
Stāsts par ogļračiem, nē kaut kādiem racējiem vai urbējiem, nezinu, kā viņus īsti nosaukt. Viņi atrodas tumšā telpā kaut kur zemes dzīlēs, gluži kā kosmosa kuģī, bet zemes dzīlēs, un viņi rok arvien dziļāk, un ir jau nokļuvuši tik dziļi, ka vairs nezina, kur īsti ir zemes virsa, viņi kaut ko meklē, kaut kādus izrakteņus, ne naftu, ne akmeņogles, ir tumšs, un visi akmeņi, kurus viņi atrod, nekam neder, nudien. Kas viņiem īsti bija jāmeklē, to viņi neatceras, tas bija kaut kas svarīgs, tāpēc viņi urbjas arvien dziļāk, tiecoties uz zemes centru, itkā tur zemes centrā viņi pēkšņi saprastu, kas viņiem bija jāmeklē. |
|
|
| |
[May. 29th, 2019|09:37 pm] |
|
Pat tad, ja Godo atnāks, neviens nezinās, kā viņš izskatīsies, un kas ar viņu jādara. Godo būtība ir tukša vārda skaņa, tāpat, kā visi vārdi jebkad reducējas uz mutes dobuma un rīkles izveidotām skaņām. Tikpat labi 42. Tikpat labi Jēzus Kristus. |
|
|