| |
[May. 26th, 2019|09:02 pm] |
|
Dzīvoju bez ekrāniem, daudzmaz. Dzīvoju vienkārši. Krāmēju plastmasas loksnes, iztieku no citu žēlsirdības. Kauns celt uz zvaniem no ģimenes. Par kolēģiem man vācu kriminālais elements un arābu programmētājs. Drusku bail atgriezties Latvijā, konkrēti, bail no panikas lēkmēm, gribas iepriekšpieredzēto apglabāt kaut kur pagātnē, gribas, lai Latvija man būtu mana zudusī Tēvija, par ko cēli pie Babilonijas mūriem sacerēt raudu dziesmas, taču šobrīd citu iespēju nav. Nāksies atgriezties, nāksies dzīvot vidusmēra ofisa darboņa dzīvi, un dziesmu svētku videoklipu vietā pieredzēt Tēviju visā tās drēgnajā, viegli pēc šņabja smaržojošajā skarbumā. |
|
|