kasi mani un tev taps piedots

un atkal, jau atkal dzīve mani pārsteidz. ikdienišķā vakara apgaita caur saviem mīļākajiem saitiem internetā mani noveda pie kaut kā negaidīta, bet ne neiedomājama. un atkal šķietami pārliecinātākie cilvēki, vienaldzīgākie izrādās tie paši trauslākie, vientuļākie un problēmu nomocītie. lasīju tīri vai neticamas, kaut gan patiesas atklāsmes. sava taisnība jau tur bija, bet tas, kas man liekas tik mūsdienām raksturīgi, bet skumji tomēr ir tas - ikviens no mums ir ekstrēmi egoistiskās sabiedrības ieskauts. un, jā, mēs esam daļa no tās, līdz ar to kaut kādā mērā tādi paši kā tie, kas mums apkārt. un to, kas mums apkārt ir daudz, šis "esmu visiem draugs" sindroms. izlikšanās ir vienkārši kļuvusi par ikdienas normālu sastāvdaļu. tur tu esi viens, bet citur jau atkal pavisam atšķirīgs cilvēks. bet diemžēl vienīgā vieta, kur tu vari sevi izlikt ir tavs nolādētais blogs, par spīti saviem neskatāmajiem draugiem un paziņām visos sociālajos portālos.

nu neesmu es ne par mata tiesu labāka
ja arī būtu kāds, kas uzklausa, saprot un jūtas tāpat, viņam vienalga būtu līdz sirds dziļumiem vienalga