kasi mani un tev taps piedots

skatienos klusums cauri vijas
cenšoties noslēpt sargājamo
skatienos skārieni maigi mijas
cenšoties neizrādīt nosodāmo

klusums slēpj vārdu
neizsakāmo
pieskāriens - kvēli
dziļi apslēpto

skatienos klusums cauri vijas
un skārieni mijas, mijas...

mainīt palagus, mazgāt netīras kurpju šņores, izņemt matus, kas sakrājušies ķemmē, uzvilkt virtuves cimdu, pirms pieskaršanās karstam pannas rokturim...
cilvēka fizioloģija?

domāt.

kas notiek? niknums vai satraukums ir spēks, kurš mani vada? es apzinos, ka esmu ložņa, bet vai konstantie meli ir attaisnojami? nē, meli ir gana smeldzīgi, bet noklusēšana tevi sažņaudz kā lata monētu bezpajumtnieka dūrē.

it kā izjūtu dusmas, bet... bet sajūta tāda, ka tuneļa galā mani gaida piedzīvojums,
sajūta tieši tāda, kad pirmoreiz ieraudzīju andri.

vai tiešām vēsture atkārtojas?

tā bija spēle ar sevi. nē, pareizāk būtu pārbaude.
tā vēl joprojām ir,
bet

vai pienācis lūzuma punkts?

haha, es pazīstu sevi, tu pazīsti mani. KO TU NEZINI, TAS TEV NESĀP.

ar mieru. man taču patīk avantūras...

mani pazīst tikai retais. tas ir fakts.
bet manu reālo fantāziju un vēlmju diapazonu spēj izprast tikai tas, kurš ir tikpat neordinārs.
atškķirīgs no ārpuses ne vienmēr nozīmē komplicētu iekšējo būtību.

taču vienkāršība slēpj sevī pavedinošu nevainību un pielūdzamu riebīgumu - visdziļākos ūdeņus, vispārākās personības.

Ir agrs rīts, un mani, acis atverot, apžilbina tumsa, kas mani bezgalīgi ieskauj. Izejot ārā, es sajūtu rudenim tik raksturīgo dzestrumu, kas izlaužas cauri manām džemperu kārtām, un svaigumu, ieelpojot mitru zemes smaržu. Es eju un, šķiet, mūžību veros priežu galotnēs, ko vējš tik liegi kustina. Iesēzdamās vilcienā, es ieslīgstu miegā. Es atveru acis un pēc mirkļa klausos mūziku uz tā soliņa pie Smiļģa muzeja. Man garām savās dienas gaitās paiet milzum daudz pazīstamu seju, ar kurām es sveicinos un varbūt pat pārmiju kādu vārdu. Tā es sēžu, ne par ko nedomādama un ne par ko neuztraukdamās, un vakars vienkārši nepienāk...

Pienāk, pienāk, pienākums. Pret citiem, pret sevi. Vienmēr ir kaut kas svarīgāks, ko darīt par to, kas man liekas nozīmīgi. Un kas Tevi attur no tā, ko tu vēlies darīt?

nepietiek ar to, ka dzeru gandrīz katru dienu. vienu jau var!
izdomāju sākt jaunu projektu šajā super apmeklētajā blogā, ko ir katra kārtīga latvieša pienākums apmeklēt vismaz 5 reizes dienā! rakstīšu šeit katru reizi, kad esmu mazā pālītī.

vīns for life. i'm fucked uuuuuuup!

mani pašu samulsināja mana subject izvēle. nepavisam neatbilst pēdējo dienu klausītākai mūzikai, kur nu vēl pēdējo notikumu raksturojošām rindām.

vispār interesanti - es atkal mainu domas piecmiljonreižu minūtē. cik bieži kādam gadās kaut ko iesākt un jau pēc minūtes saprast, ka tas nav tas, ko tu vēlējies teikt vai darīt. tikko grasījos rakstīt par rakstīšanu. gribēju sacīt, cik ļoti mani nogurdina gari jo gari ieraksti un raksti. bet pārdomāju, varbūt man vienkārši nav tik daudz, ko teikt, kā citiem. bet ja tā padomā, varbūt tieši tādēļ manī ieklausās, kad es kaut ko saku, nevis vienkārši savelk profesora cienīgu grimasi, kas vēsta pa viltotu ieinterisētību, sapratni. bet ja atkal padomā (nu tā, tāpat vien!), tad tas savā ziņā trenē pacietību un klausīšanās mākslu.

visa šī dzīve ir koks ar diviem galiem!

sit mani un lamā, bet es neizdarīju to, ko solījos izdarīt. es pat nezinu, ko darīt, jo es jūtos slikti, slikti, slikti un tad par mani izrāda interesi. tas nozīmē, ka nav iemesla dusmoties. es vienkārši esmu attention whore, un tur neko nevar padarīt. tikai jautājums paliek atklāts - vai kādam mani jāpieņem tādu, kāda es esmu, vai man jāmēģina mainīt sevī nelāgs paradums?

hey, pēc nedēļas mana dzimšanas diena. 18. maģisks skaitlis. nosvinēšu par noslēpuma pieskārienu, lai visiem ir ko brīnīties. lai ir uz ko novelt vainu. uz maģiju.

vai ir par daudz lūgts atbildēt uz ziņu nevis 5 stundas pēc uzrakstīšanas, bet uzreiz?
šīs ir stāsts par manu puteklīti un citu darbībām/manu stāvokli. tāpēc jūsu turpmākai zināšanai, viena lieta, ko es neciešu, ir neziņa. turi mani neziņā par kaut ko un tu atņem sev visus uzkrātos bonusa punktus. tas man liek uztraukties, būt nemierīgai un lēnās mokās sākt ienīst šo bezjūtīgo cilvēku, kam manas jūtas ir suņa kakas vērtībā.

puteklītis šajā jomā ir ļoti veiksmīgs. bet es sev nosolījos ar viņu par to parunāt.

dažiem cilvēkiem taču jāzina, ko viņi drīkst atļauties un ko ne, būdami ar mani. lai dzīvo mani noteikumi!

un atkal, jau atkal dzīve mani pārsteidz. ikdienišķā vakara apgaita caur saviem mīļākajiem saitiem internetā mani noveda pie kaut kā negaidīta, bet ne neiedomājama. un atkal šķietami pārliecinātākie cilvēki, vienaldzīgākie izrādās tie paši trauslākie, vientuļākie un problēmu nomocītie. lasīju tīri vai neticamas, kaut gan patiesas atklāsmes. sava taisnība jau tur bija, bet tas, kas man liekas tik mūsdienām raksturīgi, bet skumji tomēr ir tas - ikviens no mums ir ekstrēmi egoistiskās sabiedrības ieskauts. un, jā, mēs esam daļa no tās, līdz ar to kaut kādā mērā tādi paši kā tie, kas mums apkārt. un to, kas mums apkārt ir daudz, šis "esmu visiem draugs" sindroms. izlikšanās ir vienkārši kļuvusi par ikdienas normālu sastāvdaļu. tur tu esi viens, bet citur jau atkal pavisam atšķirīgs cilvēks. bet diemžēl vienīgā vieta, kur tu vari sevi izlikt ir tavs nolādētais blogs, par spīti saviem neskatāmajiem draugiem un paziņām visos sociālajos portālos.

nu neesmu es ne par mata tiesu labāka
ja arī būtu kāds, kas uzklausa, saprot un jūtas tāpat, viņam vienalga būtu līdz sirds dziļumiem vienalga

vāks ar mani. pārāk daudz sabiedrības - man kļūst garlaicīgi, pārāk maz sabiedrības - man kļūst garlaicīgi. bet viens ir skaidrs - atstāt mani vienu ar manām domām ir bīstami.
es taču esmu greizsirdīga (p)puķīte. bet kas tur slikts - kas ir mans, tas ir mans. un atkal šeit izpaužas cilvēkiem raksturīgais egoisms pārākajā pakāpē, tas ir, es savtīgi gribu, lai viss notiek pēc mana prāta. lai vai kas.

bet nu kurš vēl nezina - es draudzībai (nu tādai, vienkārši) starp vīrieti un sievieti neticu. man ir sava teorija, bet šī reize nav tā, kad esmu omā to izklāstīt.

biju šodien bibliotēkā. ir pienācis mans laiks izprast latviešu rakstnieku aprakstītos pārdzīvojumus viņu garadarbos. grāmatu izvēle pārsteidz mani pašu, bet, nu, ko tur daudz...
man patīk katru dienu par sevi atklāt kaut ko vēl nebijušu, līdz galam neizzinātu un prāta tālākajā nostūrītī aizmirstības putekļiem noputējušu.

tā vērts ir dzīvot.

ir kārtēja nakts, kad nespēju no šīs, no pasaules nošķirtās vietas, izdarīt kaut ko laikā. pats mans neskaidrais saprāts nespēj izprast, kas, pie velna, par lietu?

bet labums ar no visas šīs mocīšanās ir. es sapratu, ko īsti domāju par ētiku. lai vai cik skumji tas ir, viss, ko cilvēks spēj darīt, ir saskaņā ar viņa paša izraudzītajām vēlmēm vai nospraustajiem mērķiem. man, protams prātā ienāca gadījums, kur, manuprāt, es rīkojos visnesavtīgāk. pat tad, kad es gribu iepriecināt savu puteklīti - nu vienkārši tāpat vien! - es cenšos sevī radīt drošības sajūtu un nodrošināt mana puteklīša un manas dzīves turpinājumu.

pozitīvā lieta ir tā, ka visticamāk pēc divām dienām par šo teoriju būšu jau aizmirsusi, un turpināšu iepriecināt savu puteklīti!

nejūtos vientuļi īsti. tā ir. bet jāatzīst, ka tomēr ļoti ilgojos pēc visa burvīgā, ko man kāds spēj dot. es taču esmu to pelnījusi?! nē, tas tomēr ir pārbaudījums man - par "lai vai kas". un es saku - LAI VAI KAS.

ja lasi to dienā, ko sauc par šodienu, tad zini - rītdiena dos visas atbildes! arī par "LAI VAI KAS".