kasi mani un tev taps piedots

Ir agrs rīts, un mani, acis atverot, apžilbina tumsa, kas mani bezgalīgi ieskauj. Izejot ārā, es sajūtu rudenim tik raksturīgo dzestrumu, kas izlaužas cauri manām džemperu kārtām, un svaigumu, ieelpojot mitru zemes smaržu. Es eju un, šķiet, mūžību veros priežu galotnēs, ko vējš tik liegi kustina. Iesēzdamās vilcienā, es ieslīgstu miegā. Es atveru acis un pēc mirkļa klausos mūziku uz tā soliņa pie Smiļģa muzeja. Man garām savās dienas gaitās paiet milzum daudz pazīstamu seju, ar kurām es sveicinos un varbūt pat pārmiju kādu vārdu. Tā es sēžu, ne par ko nedomādama un ne par ko neuztraukdamās, un vakars vienkārši nepienāk...

Pienāk, pienāk, pienākums. Pret citiem, pret sevi. Vienmēr ir kaut kas svarīgāks, ko darīt par to, kas man liekas nozīmīgi. Un kas Tevi attur no tā, ko tu vēlies darīt?