Odu Kaupre

Netālu no manis autobusā uz šaurā sēdekļa sēdēja divas 1.klasnieces. Viena teica, ka viņa šovakar dosies pie drauga. Otra vaicāja, vai drīkst doties līdzi. Pirmā atbildēja, ka jā, tikai jāpajautā mammai, cik ilgi drīkst palikt. Zvans mammai.
- Mammu - vai mēs, es, drīkstu pie Alda palikt pa nakti? Mammu, cik es drīkstu prasīt tētim naudu?
Tālāk saruna atkal jau norisinās abu meitenīšu starpā.
- Cik tev atļāva prasīt?
- 20.
- Es arī palūgšu sev naudiņas.
Zvans mammai #2.
- Mammu, es šovakar braukšu pie sava dra.. , oj, draudzenes drauga, tur būs tusiņš, un man vajag naudu.
Saruna turpinās starp meitenēm.
- Nu - cik?
- 100. Ansis arī varētu atnākt. Piezvanīšu viņam.
Zvans Ansim.
- Ansī, gribi šovakar uz tusiņu? Jā?! Nu tad brauc tur, kur pagājušonedēļ. Cik tu ņemsi naudu līdzi? Aha, aha.
Zvans pārtraukts. Saruna atkal norisinās tikai starp meitenēm.
- Nu - cik viņš ņems?
- 200
- Ōō - tik daudz?
- Jā - viņš teica, ka viņam ļauj ņemt, cik grib.
... Mana pietura.

Labi jau ka tā var atļauties. Bet vai tā ir labi? Kaut gan es nezinu kontekstu. varbūt vecāki bērneļiem izdomājuši spēli ar neīstu naudu, vai arī santīmos visu skaita... Vai varbūt jēnās vai vēl sazin kādā valūtā?

+ Autobusā-skricelējumi: