Apnikums
« previous entry | next entry »
Okt. 15., 2006 | 05:23 pm
Ar zīmēšanu ir tā, ka tā nevar apnikt, ja nu vienīgi tā var sev pateikt, jo gribas nedaudz atpūsties. bet nogurums vai slinkums nav tas pats, kas apnikums. Jo vairāk zīmē, jo dažādākas lietas gribas uzzīmēt. Dažādākus cilvēkus, vidi (kas man tikusi diezgan maz). Pie tam viss neapstājas pie vizuālās virspuses. Cilvēka āriene liecina par cilvēka iekšējo pasauli. Ir iespējams novērtēt cilvēku pēc sejas. Pat maskas liek manīt to, ka tās ir tikai maskas.
(bez virsraksta)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kr15h
date: Okt. 22., 2006 - 08:45 pm
Links
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
antonija
date: Okt. 22., 2006 - 10:55 pm
Links
„Bija reiz cilvēks – un nu vairs nav. Tikai vārds palicis – Soņa...”
T.Tolstaja
"„Soņa” ir impresionistiska miniatūra – stāsts par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Stāsts par sievieti ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi.
Izrāde ir arī stāsts par balto un rudo klaunu, (G.Āboliņš un J.Isajevs), kuri mēģinās slepeni iekļūt sieviešu pasaulē un uzzināt tās noslēpumus."
Atbildēt | Iepriekšējais