diezgan dahuja laimes - Centieni būt kaut kam.

Cik tas senāk bija vienkārši, katrs savas identitātes krīzes laikā vienkārši uzvilka kādas bezjēdzīgas drānas vai klausījās noteiktu depresīvu mūziku savas pubertātes laikā un uzreiz vot! Esi jau kādas sabiedrības slāņa biedrs. Skaisti, bet tagad, kad teorētiski esmu pieaudzis, tas viss, protmas, nav silta suņa sūda vērts. Tagad it kā esmu tas, kas esmu un domāju to, ko domāju bez sabiedrības slāņu ierobežotības, bet galu, galā paliek interesanti vērot tos, kas joprojām ir šajā depresīvajā bērnībā - "metālisti" man šķiet visspilgtākais piemērs no visiem. It īpaši tie, kuriem gadi jau pāri diviem desmitiem. Cik ilgi var neattīstīties un domāt, ka pasaule ir viena drūma bedre? Cik ilgi var izskatīties pēc pāķa ar saviem garajiem netīrajiem matiem? Skumji godīgi sakot. (Kad man bija mati, mazgāju tos katru dienu)

Vēl mani fascinē cilvēki, kas cenšas būt citi cilvēki, it īpaši būt tie cilvēki, kurus viņi nav satikuši vai pat jau ir miruši, tikai tādēļ, ka šie elki ir mainījuši viņu dzīves viņu pubertātes gados. Es saprotu iedvesmas ņemšanu no citiem, bet ctrl+c, ctrl+v nu fuj! Laikam jau tas ir vieglēk, bet vai labāk? Nu nekādā gadījumā.

Es tagad būšu hipijs, mirušas paaudzes pārstāvis, kas pīpēs zāli, rīs skābi un stāstīs par mieru pasaulē. Kā tad! Vai varbūt Kurts Kobeins? Būtu kruti staigāt ar paša speciāli saplēstām džinsām un flaneļa krekliem, naizmirstot arī par taukainiem, netīriem gariem matiem. Nošaušu sevi arī ar bisi mutē.. Bet varbūt tomēr būt cilvēkam, ar paša smadzenēm pietam. Varens plāns!

Problēma jau laikam ir tā, ka ,pateicoties internetam, sabiedrība ir kļuvusi tik plaša, ka cilvēks cenšas sevi identificēt cik vien tas viņa spēkos ir iespējams. Paskatoties uz britiem man šķiet smieklīgi, ka katram ir tetovējums, lai tikai būtu atšķirīgs no citiem. Vai tas tiešām ir tik šausmīgi būt parastam? Cilvēki zem saviem radītajiem tēliem taču tādi ir. Parasti cilvēki.

Bet atkal jau parādas dīvainības; manī. Es esmu parasts, bet problēma ir tā, ka tagad cenšos būt pārāk vizuāli parasts. Man taču visas 3 bikses ir vienādas, tagad arī iegādājos 3 vienādus militāros džemperus. Tādā veidā taču radu vēl vienu sabiedrības slāni - cilvēki, kas piepūlējas, lai būtu parasti. Aj šī sabiedrība as savu slāņu robežām. Izbēgt nevar.