diezgan dahuja laimes - ***

tieši to pašu nodomāju!
ja kās priecājas par kaut ko un neskaidri izsakās,- pajautā lai pastāsta detalizētāk, nevis tēlo stulbeni un nodirs cilvēku par to, ka viņam ir kaut kas par ko priecāties. Gribētu redzēt, kā tu bez skatītājiem,- svešā vidē atļautos, ko tādu, kā tu atļaujies, kad atrodies publikā, par kuru, acīmredzot, tev ir nepieciešams, tik izmisīgi, labākam izlikties, izcelties, izlekt.

Tomēr- dzimis rāpot nekad nelidos.
- es mēdzu izvēlēties nebūt laimīga jo tā ir interesantāk, tev izvēles nav. Tev ir tikai ilūzijas, kuru pamatošanai tu izvēlies ērtus cilvēkus.
Cilvēkus par kuriem justies labākam.
Cilvēkus ar kuriem justies pārākam.
Cilvēkus, kuri šķiet laimīgi, un censties atdarināt viņu laimi, bet saprast, ka viņu laime tev neder, tev vajag ko citu, bet to tu sajēgsi, kad sapratīsi kas tu pats esi.

Atceroties, kā tu pats visus apdirsi par komfortu vs. neērtībām, nebija neērti attapties pašam savā čupā.

Lai atvērtu cilvēkus tev vajadzētu būt ieinteresētam, jaukam utt. utml... taču tu visus ap sevi pārvērt aukstos ledus klučos un akmens statujās, sajūta it kā tev uz galvas būtu neredzams čūšku murčkulis, kurš šo melno darbu tavā vietā paveiktu

Vai savas mātes klātbūtnē, tu atļautos kādam močīt virsū par to, ka viņa izvēlētā izglītība ir sūds un skaidrot viņam huļiš tā ir.

Kur palika tava pašpārliecinātība kad lūrēji zemē, kaut ko nesakarīgu un bezjēdzīgu murmulējot par tiem kargobaikiem televīzijā?

Mmm.
:) man patika tas par to- manā ietekmē :D

Jebkurā gadījumā, prieks, ka esi atradis aizbildinājumu tam, kā uzvedies, pat ja tie ir klaji meli. :)