- 6/20/08 09:12 am
-
Cerībā, ka varbūt kaut ko (hvz ko) var sarunāt ar meiteni pie kases, mēs sagaidām savu 371 numuriņu (pēdēji ~50 numuri izlido cauri zibens ātrumā, tāpēc nav jāgaida baigi ilgi) un ejam runāties. Izrādās uz 14:40 ir tieši 3 biļetes palikušas pa 224 SEKiem katra. "Bāc", mēs domājam, 14:40, tas ir baigi vēlu (pie tam mums nav skaidras idejas par to cikos uzstājas reidžeri), patlaban pulkstens 11:40, varbūt ir kādi citi varianti? Pēc ilgākas diskusijas un variantu meklēšanas atklājas, ka vienīgais cits variants ir autobuss. Ok, nospriežam, ka aizskriesim līdz autobusiem, kas ir tajā pašā milzīgajā ēkā un ja biļešu nebūs, tad skriesim atpakaļ pirkt šitās (skriesim, jo apkārt staigāja viens aizdomīgs matainais, kas varētu viņas gribēt). Tests paliek sargāt somas, es ar Jurko bizoju uz autobusiem. Aizskrienam līdz divām kasēm - pie abām viena cilvēka rinda. Labi, veicam analīzi par kasieriem. Viena - smuka, blonda meitene, pie kuras mēs abi labprāt ietu. Otrs - džeks. Hmm, tas varētu būt kompetentāks par meiteni, kura var izrādīties nekompetenta persona (ai, kā mums patīk šī frāze). Bet nu labi - ejam pie meitenes. "Hello, we need to get to Hultsfred as fast as possible". Heh, meitene apvaicājas puisim, ko darīt džekiem, kam vajag uz Hultsfredu - mūsu aizdomas par nekompetenci apstiprinās. Katrā ziņā es noklausos meitenes sakāmo - līdz Hultsrfedai viņu autobuss nebrauc, bet brauc līdz kaut kādai V burta pilsētai, kas ir netālu no Hultsfredas, uz kuru mēs varētu pēc tam mēģināt tikt. Kartē, ko viņa man rādot Hultsfredas nav. Es iebilstu - vei kur ir, kādus 2cm zem viņas rādītās pilsētas. Ā, viņa blondīniski pasmaida un atvainojas. Katrā ziņā autobuss izbraucot 14:15 un pilsētā, kas atrodas ~20km no Hultsfredas iebraucot 18:15. Rūpīgi noklausījies šo informāciju, es pateicu paldies un mēs ar Jurko skrējām atpakaļ.
Pa ceļam Jurko ienāca prāta, ka varbūt vēl kāda autobusu kompānija piedāvā braukt uz turieni, tāpēc pirms vēl skrienam atpakaļ pie vilcieniem, piegājām pie citām kasēm. Kaut kāda informācijas tante, kas sēdēja mistiskā kubikā un acīmredzot nodarbojās ar cilvēku informēšanu, mums pastāstīja, ka par Hultsfredu jārunā ar otro kasi, tāpēc apstājāmies rindā pie tās. Trešā kase bija tukša, bet tā kā tur sēdēja smuka meitene, Jurko aizgāja ar viņu parunāties par mūsu problēmu. Meitene teica to pašu, ko informācijas tante un mēs pagaidījām, kamēr čalītis, kas bija mums priekšā, notinas un atkārtojām savu sakāmo. "Oh, Hultsfred, you need to talk to her", norādot uz 3o kasi teica meitene. Pasmaidījis es iebildu "But she said that we need to talk to you". Pēc miniatūriska (hehe, es pateicu miniatūriska, hehe) strīdiņa starp abām čiksām, tomēr noskaidrojās, ka mums ir jārunā ar 3ās kases meiteni, kas mums informēja, ka pēdējā biļete tai dienā uz Hultsfredu nopirkta 11os. O keeeej. Fiksi jožam atpakaļ uz vilcienu kasi cerībā, ka neviens nebūs nopircis kādu no atlikušajām trim biļetēm, jo maksāt 3000 SEKu variants mums nešķiet īpaši pievilcīgs. Ar uztraukumā pukstošām sirsniņām mīcāmies ar Jurko pie kases ar plānu iespraukties rindā, kamēr Sofija (mūsu vilcienu konsultante) nav nospiedusi podziņu par nākamo klientu. Gaidot, kamēr tante ar daudz papīriem un problēmām sabīdīs savas lietas ar Sofiju, vēlreiz pārbaudu biļešu automātu - joprojām visur stāv uzraksts "sold out". Kad beidzot tante visu ir izdarījusi, es pieskrienu pie lodziņa, laipni pasmaidu un ātri noberu "Hi, we need those tickets". "Ok", skan atbilde un Sofija sāk uz datora spiest attiecīgās pogas. Stāvam ar Jurko gaidīdami, kādi likteņa pavērsieni mums ir paredzēti tuvākajās pārdesmit sekundēs un stundās. Atbildi "Oh, sorry, someone already bought those tickets" mēs nesaņemam un ar mūsu biļetēm rokās, noberot laipnību kaudzi pār Sofiju, atvadāmies no viņas un dodamies Testam pastāstīt par mūsu piedzīvojumiem ar kompetentām un ne tik kompetentām personām (forša teikuma konstrukcija, pareizi?).
Tiek nolemts iet uz Burger King, kur (tāpat kā ar prāmi) Tests ar Jurko ne reizi neesot bijuši. Pasūtam nepieklājīgi gaļīgus burgerus un gaidot pasūtījumu es saprotu, ka man dikti vajag mīzt. Nebiju to pirms tam piefiksējis, jo bija citas lietas, par kurām uztraukties. Uzprasu Jurko, vai viņam ir 10 SEKi, kas bija nepieciešami tualetē (kur pirms tam aizejot es jau biju norāvis mentālo stieni), šis apskatās makā un konstatē, ka ir nopircis burgeri pa 500 SEKiem, jo nav dabūjis nekādu atlikumu. Un tā nu es skrienu ar 10 SEKiem uz tualeti, Tests sargā manu un savu paiku un Jurko iet runāties ar pārdevēju. Tualetē es pamieloju acis (nē, ne uz to par ko jūs tikko iedomājāties) uz to, kā blonds japānis mēģina tikt garām tam 3 kātainajam metāla sūdam, kas parasti ir metro, kur iemet monētu, tad pabīda to šitu un tiek tālāk, bet šita vietā izgriežās jauns vietā. Japānis kaut kā kājas tizli bija nolicis un pagrūžot to metāla stieni, nākošais, kas nāca tā vietā no apakšas trāpīja viņam starp kājām. Triecienu pautos gan viņš nedabūja, toties nokļuva neveiklā pozā. "Something you don't see every day", es nodomāju, skatoties, kā blonds japānis lēkā uz vienas kājas, mēģinādams otru dabūt pāri metāla stienim, bet viņam neizdodas, jo viņa milzīgā soma vēl ir paspējusi kaut kur iestrēgt.
Kad biju piesējis zirgu (Zippo vārdiem), nācu atpakaļ, lai atrastu Testu vienu pašu apmierināti lasot (?) avīzi zviedru valodā. "Kur Jurko?", prasu. "Ēe, nezinu, tepat vien bija", skan atbilde. "Lol?", skan rektorisks jautājums no manas puses (ja jūs vispār ziniet, ko nozīmē rektorisks jautājums). Man esošā situācija nepatīk. Nevienam no mums nav telefona ar starptautisko pieslēgumu un neviens no mums nav sarunājis, kur tikties gadījumā, ja pazūdam. Stāvu, skatos riņķī un nezinu ko darīt un kur iet, jo nav ne jausmas, kur Jurko varētu būt devies. Situācijas nopietnība gan ātri samazinās, jo burtiski pēc pāris sekundēm redzu tuvojamies Jurko, kas stāsta (tad kad pietuvojas, ne jau viņš bļāva no attāluma, ko jūs iedomājaties?), ka stāvējis pie kases, Tests aizmugurē kaut ko vārījies par to kā viņš CS-ā nevienu nekad nepametot un, kad minūti vēlāk Jurko griezies riņķī, tur neviena vairs nebijis. Nodomādams, ka esam uzgājuši jau augšā, šis arī tur devies, lai gan Tests, demonstrēdams neticamu acīgumu, stāvējis pāris metrus tālāk pie galdiņa un "lasījis" kaut kādu zviedru avīzi. Parēcot par Testa uzticību CS-ā un tā teksta ironiju dzīvē, ejam ārā un notiesājam savus burgerus pie stacijas sēžot pie kaut kādas strūklakas, kur kāda gaiša galva ir iemetusi pusapēstu banānu, kas ir ieguvis lillā nokrāsu un taisni vai izskatās pēc kaut kāda eksotiska auga.