- Pusdienu joks
- 12/8/11 03:26 pm
-
Stāvēju ēdnīcā rindā ar savu ēdamo un nemaz neievēroju, cik stilīga persona stāv man priekšā – vīrietis (turpmāk tekstā: The Man) apmēram 45 gadus vecs, uz aizmuguri saķemmētiem matiem, respektablu alus vēderu, kurš bija ģērbies gadalaikam atbilstoši, trenniņbiksēs un rūtainā flaneļa kreklā. Nesakarsīsim, ja, tāpēc krekls bija vaļā. Zem krekla bija polo tipa krekls, kuram visas podziņas bija atpogātas, atkal, nesakarsīsim, ja. Šo viņa lielisko izskatu es ievēroju tikai apvienojumā ar viņa lielisko frāzi, bet pie tās vēl jānokļūst. Viņš stāvēja, gaidīja savu kārtu un dziļdomīgi vērās tālumā un, lai gan siena bija apmēram septiņus metrus tālāk, es zināju, ka viņa skatiens veras tai cauri.
Ēdējs pirms viņa gaidīja elektronisku validāciju savai debetkartes transakcijai, tāpēc kā ierasts ēdnīcas meitene uzrunāja nākamo rindā ”Labdien, zupiņa būs?”. Nākamais rindā bija domās iegrimušais The Man, kurš man atgādināja GAZika šoferi ne pārāk lielā pilsētā, vai arī noliktavas pārzini. Viņš bija tik ļoti iegrimis domās un tik cītīgi vērās sienā, ka jautājumu nedzirdēja, kas man, stāvot turpat blakām, izsauca smieklus, jo jautājums bija lieliski dzirdams un meitene atradās apmēram divu metru attālumā. Meitene, redzot manu plato smaidu, arī sāka smaidīt un viņai radās grūtības pārstāt smaidīt, tāpēc, kad tekošais klients tika apkalpots un viņa vietā nāca The Man, balss, kas uzdeva atkārtotu jautājumu ”Labdien, zupiņa būs?”, bija teju vai spiedzīga. The Man pārdomas izgaisa, uzradās viegli bezbēdīga sejas izteiksme un šoreiz viņš atbildēja ”Nē, nebūs”. Es tajā brīdī centos uz meiteni neskatīties, jo man šķita, ka es atkal sākšu smaidīt, jo reāli starp mums ir tāds kā noslēpums, ko The Man nezina, bet es pakāpeniski nomierinājos.
The Man bija paņēmis kaut kādu gaļu kaut kādā mērcē, kas bija pārklājoši nolieta pa virsu nenosakāmai piedevai – izskatījās pēc vai nu kartupeļiem, vai kartupeļu biezputras, tāpēc meitene taujāja – ”Kas jums tur apakšā? Kartupeļu biezputra?”. ”Ee, jā, biezputra” atbildēja The Man. Kamēr meitene sita ciparus kases aparātā, The Man liecās pēc salvetes un ar Kung Fu pandas cienīgu sejas izteiksmi piebilda ”MAN apakšā nekā nav, heh”. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm UZ MĒNESS. Meitenes koķetā sejas izteiksme izgaisa, man sejā iemetās krampis, es sāku smakt un mana roka apvienojumā ar pieliekto galvu radīja iespaidu, ka mani ir pārņēmušas PĒKŠŅAS PĀRDOMAS! Nerēkt skaļi bija tik ļoti, ļoti grūti – you just had to be there, lai novērtētu šo situāciju, apģērbs, vecums, sejas izteiksme un rakarīgā balss "MAN apakšā nekā nav, heh" - es par šo pērli biju gatavs dot High Five un vēl pēc tam taisīt Stomach bump (es nezinu kā to sauc, bet jūs varat iedomāties). Tikai dzirdot šo frāzi, es ievēroju, kā The Man ir ģērbies un, ka principā šim vīram pāri sejai capslockā ir rakstīts BADASS.
