June 22nd, 2018

• 6/22/18 11:18 am
• Autostāvvieta netālu no mājas ir izcila. Ne tikai es tur dabūju cenas, kas ir apmēram 5-10x mazākas nekā jebkur citur, bet tur ir arī sirsnīgi cilvēki. Viena tante jau man ir sākusi dot atlaides (lol), un vēl viņiem tur ir stilīgi tusiņi vīkendu vakaros. Man vakar šķita nedaudz dīvaini, ka ceturtdienas vakarā tur tāda rosība tajā mazajā būdiņā, bet noliku mašīnu ap 18:00 un gāju prom.
  
  Apmēram 22:30 eju pakaļ mašīnai. Čalis (ap 50) krēslā guļ. Pēc tā cik viņš sparīgi komunicēja ar saviem čomiem pirms 4 stundām, skaidrs ka ne jau no noguruma miegs uznācis. Es nekad neesmu sapratis kā parastā krēslā sēžot var gulēt. Bet viņš to dara lieliski, pilnīgi šķiet, ka ir izkopis iemaņas. Paņemu savu lapiņu (uz kuras rakstīts laiks, ka datstāju mašīnu), dodu viņam un saku "emm, sveiki". Acis atveras, bet prāts vēl čuč. Tuvākās pāris minūtes tiek pavadītas pievēršot uzmanību kaut kam pa kreisi. Es pacietīgi turu izstiepis savu lapiņu, bet vienā brīdī apnīk, un nolaižu roku. Kaut kas izmainās un pēkšņi ieslēdzas nākamais process, tiek paņemtas dažas lapiņas un noliktas viņam priekšā (viņiem tur ir tāda lapiņa uz kuras ir pierakstīts tas pats laiks, kas man, bet tā vietā lai paņemtu to, viņš vienkārši paņem čupiņu ar randomām lapiņām un noliek sev priekšā). Tiek paņemta beidzot arī mana lapiņa.
  
  Tā, tagad jāieslēdz gaisam. Klik, klik. Nav. Klik, klik, klik. Nav arī tagad. Tiek pakratīts vads, tādā veidā pārliecinoties par tā eksistenci. Klik, klik. Arī šoreiz nav. Vads tiek pakratīts aktīvāk un kā filmā parādās kontaktdakšas uzgalis. Vads nav iesprausts. Tuvākās pāris minūtes tiek veltītas, lai mēģinātu vadu iespraust kontaktā, kas man liek aizdomāties par to kā šmigā vispār grūti lietas iespraust. Jūtu onkulim līdzi. Tikmēr vējš ar spēcīgu pūtienu nahujarizē visas lapiņas no galda. Aizeju pakaļ vienai lapiņai, kas nokrīt manā pusē un turpinu gaidīt, kad spraudiens būs trāpījis mērķī. Tas izdodas. Klik, klik, klik. Gaismas nav. Es mēģinu teikt, ka stāvu no sešiem un ka varbūt es varu vieknārši samaksāt. Es tieku ignorēts. Čalis pievēršas otrai pusei un mēģina tur atkal kādu kontaktu iespraust. Atkal paiet pāris minūtes un tas viņam izdodas. Man šķiet, ka ir pagājusi jau mūžība. Beidzot gaisma tiek ieslēgta un čalis ir gatavs pievērsties lapiņām, kuras viņam vairs nestāv uz galda. Es izpalīdzīgi sniedzu savu pacelto lapiņu un saku, ka tā nav mana. Saku, ka stāvu no sešiem.
  -No sešiem rītā?
  -Nē, vakarā
  -(kaut kas tiek pierakstīts uz svešās lapiņas) Tad būs 4 eiro
  (tas izklausās apmēarm 3x par dārgu, viņš droši vien domā, ka es te diennakti stāvu)
  -Es 4 stundas stāvu
  -4 stundas? (uz svešās lapiņas iepriekš rakstītais tiek nosvītrots un pierakstīts kaut kas jauns) Nu tad pusotrs eiro
  
  Par laimi viņam izdodamā nauda tieši priekšā stāvēja un izrāde varēja beigties. Pēc viņa sejas neizskatījās, ka viņš arī beigās būtu pamodies.
  
• 0 domasIespraud domu