October 9th, 2015

• 10/9/15 11:21 am
• Citkārt es vairs tik vēlu necilātu bijušus notikumus, bet man tomēr gribas pastāstīt par saviem iespaidiem par Operas sezonas atklāšanas koncertu, kas notika pirms vairāk kā mēneša 4. septembrī.
  
  Iemesls, kāpēc es tur vispār tiku, bija diezgan nepamatots, es vienkārši iztulkoju 2-3 teikumus uz angļu valodu. Nu ok, mana draudzene izdarīja nedaudz vairāk, tāpēc par pateicību saņēmām divus ielūgumus, kurus vajadzēja saņemt Operā pirms koncerta. Pirms iešanas nolēmu nepārģērbties un aizgāju tajā pašā balti-zil-pelēki rūtotajā kreklā, kas izskatījās diezgan casual, bet, manuprāt, bija pietiekoši formāls priekš operas. Pirmais pārsteigumiņš bija saņemot ielūgumus uz kuriem bija rakstīts ”Dark suit / tumšs uzvalks”. Hehe, nu nekas, uzvalku vairs nedabūšu, turklāt man nemaz nav tumša uzvalka. Pie kāpnēm satiekot vienu prezidentu un operas mājā otru (kā vēlāk izrādījās, bija arī trešais turpat), es tikai tad patiesi atskārtu šī pasākuma nozīmīgumu un to, ka atradīšos starp sabiedrības krējumu, un uz brīdi pat sajutos neērti, ka neesmu ievērojis dreskodu.
  
  Visapkārt man bija vīrieši tumšos uzvalkos un, ejot iekšā, redzēju, ka netālu stāv un par kaut ko aktīvi runā Zigmārs Liepiņš, un es jau uz brīdi iztēlojos kā viņš mani ievēro un sāk strostēt par to, ka neesmu pienācīgi saģērbies. Tas, protams, nenotika un es, kā izrādījās vēlāk, nebiju vienīgais, kas nebija ievērojis dreskodu, visspilgtāk no publikas izleca kungs izteikti gaišā uzvalkā, kas bļāva ”Bravo” pēc koncerta septītās un devītās labākās performances (Maija Kovaļevska ar savu ~11 minūšu Oņeginu viņam nešķita tik laba*), par kuru pēc tam ”Privātajā Dzīvē” uzzināju, ka tas ir kādas operas madāmas jaunais piegulētājs.
  
  Ar prieku konstatēju, ka mums ir tikušas labākas vietas nekā Ilzei Jurkānei, kura sēdēja rindu aiz mums, tajā pašā laikā jutu viņai līdzi par to, kāds Jānis Jurkāns ir kretīns un domāju, ka nelaime nenāk viena – ne tikai viņš viņu čakarē, bet es arī dabūju labākas vietas par viņu sezonas atklāšanas koncertā. Saukt pazīstamos cilvēkus, kas tur bija, šķiet nav vērts, jo tādu bija ļoti daudz, svarīgi pieminēt, ka 3 cilvēki, divas tantes un viens vīrietis mums aiz muguras, nebija mums zināmi.
  
  Koncertam bija divas daļas – balets un opera. Es, kārtīgs vecis būdams, esmu normāls baleta heiteris, bet galā koncerta (izrunājāt nepareizi, lūdzu vēlreiz, ar uzsvaru uz ”ā”**) pirmā daļa atmaidzināja manu sirdi šajā jautājumā. Priekšnesumi bija izteikti dažādi, no ņirbošiem tērpiem klasiskās dejās, kuri man izklaidēja acis, līdz melniem tērpiem modernā dejā ar skaistu mūziku un skaisti sakompozicionētu horeogrāfiju. Un es tādas lietas tikpat kā neievēroju, bet tā viena modernā deja ar 3 pāriem visiem melnā bija tiešām kruta, tur bija interesanti dejas elementi, skaista mūzika un perversu prieku sagādāja (te ir vārds, kas apzīmē to, ka kaut kas sākas un beidzas ar to pašu ainu, what is that – ’cikliskums’, ’apļveidiskums’?). Biju patiesi pārsteigts par faktu, ka man patika balets un varbūt pat būtu jēga aiziet uz kādu moderno izrādi, klasiskie gabali bija interesanti tikai tāpēc, ka vislaik mainījās izrādes, kuru fragmenti bija programmā un attiecīgi mainījās arī tērpi.
  
  Gundars Āboliņš eleganti vadīja pasākumu un viņš viltīgi izvairījās pateikt cik gara būs pauze starp daļām. Un viņš pareizi darīja, jo pauze, šķiet bija kādu stundu – kamēr sanesa visu nepieciešamo uz skatuves priekš operas orķestra. Otrā daļa ar operas priekšnesumiem varēja sākties. Pirmā dziesma bija neaizmirstama, diemžēl ne tāpēc, ka to izpildīja Krišjānis Norvelis (vajadzēja iegūglēt, kurš tas bija), bet tāpēc, ka dziesmas vidū dāmai aiz muguras sāka zvanīt telefons. Kas pats par sevi nebūtu nekas briesmīgs, šķiet, ka katrā otrajā koncertā kādam iezvanās telefons. Šo gadījumu padarīja īpašu dāmas inovatīvais piegājiens problēmas risināšanai. Viņa nebija piekritēja standarta risinājumam – ”es drudžaini meklēju telefonu somiņā, tad izvelku to ārā un izslēdzu”. Viņas uzlika rokas uz somiņas, kas skaņu noslāpēja par kādiem 7% un sašutusi pārsprieda ar blakussēdētāju, kurš muļķis šādā svarīgā brīdī viņai zvanot (sarunu nedzirdēju, bet man grūti iztēloties ko citu šādā brīdī var sašutis pārspriest). Telefons turpināja zvanīt, viņa turpināja būt par to sašutusi, līdz brīdim, kad zvanītājam apnika gaidīt un Krišjānis Norvelis uz skatuves atkal bija vienīgais, kurš uzstājās.
  
  Līdz brīdim, kad telefons iezvanījās vēlreiz. Zvanītājs acīmredzot vēlējās teikt kaut ko svarīgu un bija piemirsis, ka tante šovakar dodas uz svinīgu koncertu (es domāju, ka tas bija visiem viņas draugiem zināms). Nu lūk, iztēlojieties to mirkli – tu esi zālē ar trīs prezidentiem, daudz prominencēm, Ilzi Jurkāni un operas dīvas piegulētāju, ir operas sezonas atklāšanas koncerts, uz kuru jāierodas tumšā uzvalkā, kuru patīkami un profesionāli vada Gundars Āboliņš, kur viss ir tik svinīgi cik vien iespējams, tik svinīgi, ka vārdam "galā" ir mainījusies izruna, tik svinīgi, ka tu centies pārāk daudz nerosīties sēdvietā, lai netraucētu citiem klausīties, lai gan dažreiz tirpst dibens un kļūst neērti – un tev aiz muguras tantei sāk otro reizi zvanīt telefons ar skaņu, kas šķiet piepilda visu telpu tikpat labi kā Krišjānis Norvelis (vismaz tieši blakām sēžot tā tev šķiet) un tantes risinājums šai problēmai ir uzlikt abas rokas uz somiņas.
  
  Sāk atskatīties cilvēki, kas sēž priekšā vairākas rindas, es esmu saliecies kūkumā ar rokām uz sejas, es to faking nespēju izturēt, bet tante enerģiju tērē sašutumā pret zvanītāju. Es nezinu kā tas būtu beidzies, ja nebūtu iesaistījies vīrietis, kas viņai sēdēja blakām, kas piedāvāja revolucionāru risinājumu – telefonam izslēgt skaņu. Izklausījās, ka tante ar šādu opciju nebija pazīstama (kas izskaidro viņas problēmas risināšanas metodi līdz šim), tāpēc kungs (sauksim viņu par Telefonu Ekspertu) piedāvājās paņemt telefonu un pēc brīža zvans nebija dzirdams. Es biju izsvīdis litru no intensīvākā fremdschämen savā mūžā un lēnām sāku nomierināties. Tante bija telefonu saņēmusi atpakaļ un Telefonu Eksperts aicināja viņai skaņu izslēgt pavisam, ko viņa sāka mēģināt darīt. Tajā brīdī Krišjāni Norveli no skatuves sāka papildināt īsi pīkstieni no aizmugures, jo telefona taustiņi izdvesa īsu ”PIK” skaņu, brīdī, kad tie tika nospiesti. Varēja just, ka tante neizmanto īsāko iespējamo ceļu, līdz klusuma režīma uzstādīšanai. Ja sākumā tas nebija pārāk smieklīgi, tad pēc trīsdesmitā PIK, tas kļuva konkrēti rēcīgi, jo situācija bija izteikti absurda. Dažādos intervālos PIK turpināja skanēt no aizmugures, īsas pauzes starp tiem sniedza maldīgu priekšstatu, ka ir atrasta īstā opcija, līdz beidzot pēc vēl aptuveni trīsdesmit PIK problēma tika atrisināta.
  
  Operas daļa man kopumā ne pārāk patika, grūti pamatot kāpēc, bet es laikam tomēr neesmu liels operas fans. Nekas vairs nesniedza pacilātas izjūtas, lai gan ’hidden track’ Maijas Kovaļevskas (kura bija slepenais viesis) izpildījumā bija īpašs, tāpēc, ka es zināju ka viņa ir īpaša, pats gabals man ne pārāk patika. Šķiet, ka kopumā patīkamākais pārsteigums no otrās daļas bija brīdis, kad Telefonu Ekspertam iezvanījās telefons.
  
  *Es šeit izklausos tā, it kā kaut ko saprastu no operas, nē, nē, pasarg dies. Es, kā sacīt, pēc tam klausos, ko citi saka un tad saprotu, kas skaitās labs un kas ne
  **Nezinu kāpēc ir tāds vārds jālieto, laikam patapināts no franču valodas
  
• 5 domasIespraud domu