August 20th, 2014

• 8/20/14 11:04 am
• Pirms ~2.4 gadiem es biju Prilepā, pilsētā Maķedonijā un ar savu draugu (maķedonieti, platoniskas attiecības) gāju uz pilsētas centru paēst vai padzert, vai abus, neatceros. Tas ko es atceros bija fakts, ka man vajadzēja nopirkt zeķes. Pa ceļam mēs izgājām cauri tādai tirdziska paskata vietai, kur vienā malā kaut kādos ratos bija sakrautas zeķes, izskata ziņā ļoti līdzīgi lauku tirgum. Sameklēju vislētākās zeķes, domādams, ka novalkāšu viņas un metīšu ārā un gribēju jau ņemt un dot pārdevējai - parasta paskata meitenei. Viņa bija dzirdējusi mūsu komunikāciju angļu valodā, redzēja manis izvēlētās zeķes un labā angļu valodā pateica, ka tās nav pārāk labas kvalitātes, lai es izvēloties vienas citas, kuras viņa parādīja. Es pateicu "nē, paldies, šīs derēs", samaksāju un mēs gājām prom un es paudu savu pārsteigumu par to cik meitene labi runājusi angliski, kas maķedoniešiem nav pārāk raksturīgi, it īpaši pilsētā, kurā nav tūristu kaudze.
  
  Tās zeķes man joprojām ir mājās un katru reizi viņas velkot es atceros meiteni un domāju "nu kāpēc es nevarēju viņai paklausīt un paņemt tās, kuras bija labākas?". Ne tāpēc, ka šīs būtu baigie mēsli, nē, vienkārši tāpēc, ka viņa justu, ka ir palīdzējusi. Es nezinu kāpēc katru reizi es par to atceros un katru reizi drusciņ, drusciņ nožēloju, ka nepaklausīju viņas ieteikumam. Jocīgi. Būs tās zeķes kaut kad jāizmet ārā, man jau sāk apnikt to atcerēties.
  
• 1 domaIespraud domu

• 8/20/14 11:06 am
• Man dažreiz patīk iečekot pamestu māju bildes. Šī ir īpaši burvīga. Klikojot var dabūt lielo versiju
  
  
  
• 5 domasIespraud domu