October 16th, 2012

• 10/16/12 11:09 pm
• Es līdz šodienai nekad nevienu kāpņu telpā pirmais nebiju pasviecinājis. Mani nekad mamma vai tētis nav mācījuši, ka ar vienā kāpņu telpā dzīvojošajiem cilvēkiem ir jāsasveicinās un pat ja viņi būtu to mācījuši, tad es tik un tā pirmais te nevienu nesveicinātu, jo es jau nevarētu zināt, vai tā persona, kuru es sveicinu šeit tiešām dzīvo, vai arī tas ir ciemiņš (kādas šausmas ne, es pasveicinātu te nedzīvojošu cilvēku). Vienīgie cilvēki, kurus es puslīdz zinu ir mani blakus kaimiņi, kuri visu laiku skatās televizoru (*uzliek pauzi dziesmai 5 sekundes*), arī tagad. Viņi mani nekad, izņemot vienu reizi (tā vispār drīkst teikt? Nekad, izņemot vienu reizi) nav sveicinājuši, bet toreiz kaimiņš bija kārtīgi sadzēries un nodimdināja skanīgu LABDIEN (viņš pēc tautības ir krievs, nav ne jausmas, kā viņš zināja, ka es runāju latviski).
  
  Ko es gribēju pateikt? Ā, jā, tātad šodien no rīta krāmējoties gar durvīm, pa trepēm lejā cilpoja meitene, kas mani pasveicināja un es atņēmu sveicienu (Stāvi! Ko? Dod šurp! Nēe! Dod šurp, ka saku!)* un vakarā ejot ārā no dzīvokļa un dzirdot, ka kāds pa mājas ārdurvīm ienāk iekšā, apņēmos to cilvēku pasveicināt (pirmo reizi mūžā kā pirmais). Ir tādi cilvēki, kurus varētu nosaukt par socially awkward, bet es tam īsti neatbilstu, es drīzāk esmu "socially weird", jo mani uztrauc tādas lietas kā pārāk ilga durvju turēšana vaļā cilvēkam, kas man nāk aiz muguras, un vienlaicīgi mani uztrauc arī to durvju neturēšana, līdz ar to tas rada nopietnas problēmas, ja cilvēks aiz muguras ir ne pārāk tālu, bet tajā pašā laikā ne pārāk tuvu. Šo problēmu es risinu izvērtējot manu un otras personas ātrumu līdz ārdurvīm jau laicīgi, lai pieskaņotu savu ātrumu attiecīgi, lai rezultātā situācija būtu tāda, ka mēs ierodamies vai nu kopā, vai arī kāds no mums ir labu laiku pirms otra un nav jārisina šīs dilemmas par durvju pieturēšanu.
  
  Es atkal aizrunājos. Tātad, tā sieviete ar viegli depresīvu sejas izteiksmi kāpa augšup un saņēma no manis dzīvespriecīgu "Labdien". Viņa kaut ko atmurmināja pretī, bet viņas balss izteiksme liecināja, ka viņa šo formalitāti uztver par lieku, bet tajā pašā laikā nevēlas būt nelaipna, tāpēc ir spiesta atbildēt uz sveicienu un es sajutos vēl sliktāk nekā tad, kad savā kāpņu telpā nevienu nepasveicinu.
  
  *man līdzīgi kā epileptiķiem ir epilepsijas lēkme, dažreiz ir stulbo joku lēkme. Es tikai nezinu kā sevi raksturot. Moška pārejošs stulbjocis.
  
• 7 domasIespraud domu