| Dogville un Trīrs [2] |
[Jun. 18th, 2018|02:48 pm] |
Kāds laiciņš pagājis un vēlreiz noskatījos Dogville. Par spīti zināmajai banalitātei, tā ir un paliek viena no manām mīļākajām filmām. Sākot no paša satura, līdz pat minimālistiskajai formai, kurā tas viss ietverts. Gandrīz teātrim pielīdzināmais minimālisms, kas ir labs paņēmiens kā filmu padarīt uzskatāmāku un reizē arī piedot tai kaut kādu papildu mākslinieciskumu. Uzskatāmais veids, kā tiek pasniegta filmas doma, papildināta ar teicēja komentāriem. Neglīti naturālais dzīves atainojums - netīrās drēbes tēliem, vulgaritāte (kas man vispār Trīrā patīk!). Rokas kameras darbs, kas rada iespaidu, ka pats esi klāt un skaties uz to caur savām acīm. Poētisms, dažādi dzejiski salīdzinājumi. Tas viss kopā veido lielisku kino, manuprāt. Kas varbūt ir pārāk banāli gaumīgam filosofiskam darbam - klaji paustā mizantropija un neticība cilvēkiem un galēji pesimistiskā kapitālisma kritika. Tātad pārspīlējumi. Taču, lai gan tas noņem zināmu objektivitāti, neteikšu, ka tas neuzrunā manu mizantropisko būtību un ja tāds ir autora skatījums, tad neredzu arī iemeslu to mainīt. Aptuveni pēdējās filmas 20 minūtes ir tik pilnas ar domugraudiem, ka ir sajūta - mentālajā plānā tur paiet krietni ilgāks laiks. Es nevaru iedomāties kā es varētu pilnvērtīgi noskatīties šo filmu kino, jo šo filmas daļu man parasti gribas noskatīties vairākas reizes, lai visu pienācīgi uztvertu. Šķiet, ka šis pēdējais filmas dialogs, pirmoreiz skatoties, radīja man ilgstošas pārdomas par sociālo kritiku un interesanti bija vērot kā mainījušās manas domas kopš tās reizes. Žēl, ka nākamajā iecerētās triloģijas filmā - Manderlay - Nikola Kidmena bija atteikusies tēlot, jo sadarbība ar von Trīru viņai likusies neciešama (tāpat kā pulciņam citu Dogville aktieru - "I will not work with psycho director again") par ko var vairāk uzzināt Dogville Confessions, kas ir tāds kā "making of". Patīkami, pretstatā, ka Stellans Skarsgārds, kā viens no maniem mīļākajiem aktieriem, pastāvīgi izsakās, cik ļoti viņam patīkot strādāt ar fon Trīru, jo filmēšanas laukumā parasti esot patīkami eksperimentāla un radoša gaisotne, tāpēc labi, ka vismaz viņš netaisās nekur bēgt. Kidmena gan pēc tam esot atkal mainījusi savas domas par Trīru vai vismaz par filmēšanos viņa filmās, lai gan plāni beigās tā arī nepiepildījās. Žēl arī, ka triloģijas pēdējā daļa - Washington tā arī nav pie mums nonākusi, kaut arī netiek noliegts, ka kaut kad tas varētu notikt.
 |
|
|