| |
[Apr. 22nd, 2025|10:51 pm] |
Gribējās kaut kā aprakstīt sajūtas, kas man rodas klausoties Florence Welch un Florence & the Machine.
Tas noteikti ir subjektīvi un atspoguļo manas personīgās izjūtas, bet lai būtu.
Izklausīsies jocīgi, jo man Florences mūzika patīk, bet pirmais noteikti ir nogurums. No kā? Tad uzreiz gribētos teikt no saviem ideāliem, kas Florences lirikās netrūkst. Viņa šķiet ielikusi sevi kaut kādos stingri morālos rāmjos un pārgurusi nomocījusies jau rāpo četrrāpus bet tomēr vēl no tiem neatkāpjas. Tu esi pārgurusi jēgu, bet kaimiņienei būs noteikti jāpalīdz atrast atslēgas zālē, pēc tam jānoklausās viņas sūdzēšanās par savu vīru un tad vēl pašai no sevis būs jāuzaicina kaimiņiene uz tējas pēcpusdienu, lai gan tev nemaz viņa nepatīk. Kaut kādas tādas sajūtas man tas raisa.
Vienmēr kaut kā arī to visu caurvij visur klātesoša bīstamības sajūta. Varētu būt gan ārējas fiziski un emocionāli, gan kaut kāda veida iekšējas bīstamības. Kādas? Man Florence visu laiku šķiet kā tāds "gandrīz kritušais" eņģelis. Varbūt pat jau kritušais, bet kurš vēl domā, ka nav kritis. Un tā sajūta varētu būt, ka viņa baidās krist no visiem tiem saviem ideāliem, kļūt, pēc saviem uzskatiem, dzīvnieciska, zemiska vai egoistiska.
Katra viņas dziesma noteikti ir izteikts ceļojums. Piedodiet, bet es nejūtu lielā daļā tajos modernajos popsikos kaut kādu "journey", bet Florencei noteikti tas ir. Dziesmās, šķiet, viņa nonāk no bezdibeņa debesīs vai no debesīs uz bezdibeni un atpakaļ debesīs. Vienmēr ir tā nokļūšana debesīs, pat ja dziesma beigsies tomēr ar nokāpšanu Ellē, tad tomēr nākamajā atgriezīsies atpakaļ augstienēs.
Tas viss kaut kā liek aizdomāties par to, ka bieži visādi mākslas darbi var būt ar lielu gara lidojumu un iedvest nezin kādas ideālās izjūtas, bet cauri tomēr sitīsies tas cilvēciskais, tas kā tad tu īsti jūties kā cilvēks ikdienā. Florencei būs tas, ka viņa ir pārgurusi no sevis, Lanai del Rey būs viss tas emocionālais lidojums, bet tomēr cauri sitīsies tā mazā meitene, kurai reiz dzīvē trūka emociju un piedzīvojumu; Lēdijai Gāgai varbūt, savukārt, tas, ka vienmēr ir gribējies, lai kaut kas ir vairāk nekā tas patiesībā ir bijis. Trivializācija vai nē, bet vai tad tomēr to nevar arī tādā veidā saskatīt?
https://www.youtube.com/watch?v=zZr5Tid3Qw4 |
|
|