| |
[Dec. 29th, 2019|03:43 pm] |
Man patīk psihodēliskā popa virziens, kurā Lana Del Rey pēdējais albums "Norman Fucking Rockwell!" iestūrē. It īpaši "Venice Bitch" dziesma. Viens no Lanas unikālajiem aspektiem. Jau iepriekšējajos albumos bija pa psihodēliskai dziesmai (High by the Beach), bet šī gandrīz 10 minūtes garā dziesma jau ir citā līmenī. Tas bija viens no pirmajiem singliem, kuri tika izdoti saistībā ar jauno albumu un no sākuma man šķita nekas īpašs, bet pēc pāris reizēm tā sāk kļūt par atkarību kā pārdrošs svētdienas daydream.
https://www.youtube.com/watch?v=Qg3DxELVPj4 |
|
|
| |
[Dec. 29th, 2019|04:04 pm] |
Džokers. Manuprāt, šī filma pilnībā attaisno par to pozitīvo sacelto traci un, atskaitot varbūt dažas banalitātes, tā ir lieliska. Viena no salīdzinoši retajām filmām, kas mani biedē, taču biedē nevis šausmu filmu stilā, bet liek domāt par reālām lietām, ko cilvēki savā dzīvē ir izdarījuši. Jā, tā ir kārtējā Holivudiskā filma, kura ir tendencioza un pompoza nostatot to pret, piemēram, skandināviski neuzbāzīgajām, taču drīzāk dzīvi adekvātāk atainojošajām filmām, bet kaut kas tieši šajā filmā liek man pievērt acis uz holivudiskajām tendencēm un iejusties. Šis "kaut kas" varētu būt notiekošā emocionālais un psiholoģiskais pamatīgums. Tas, ka katra aina liek nodrebināties ar savu tiešumu un noslīpētību un reizē biedējošā un reizē atbrīvojošā Džokera transformācija, kas to visu caurvij soli pa solim. Protams, bez Džoakina Fēniksa filma arī nebūtu "tas".
Principā es jau jūtos gatavs skatīties to vēlreiz, hehe.
https://www.youtube.com/watch?v=NgrM4_JMi9w |
|
|