| |
[Oct. 29th, 2019|01:50 pm] |
Nedaudz par "El Camino" un Vinsu Giliganu.
Man, kā jau biju gaidījis, patika. Giligans kā vienmēr savos augstumos, Ārons Pauls tāpat. Vienīgi, es būtu gaidījis, ka filma vairāk parādītu Breaking Bad arī no cita rakursa un izskaidroto vairāk lietu pagātnē, bet šeit tas bija darīts tikai pa brīžam. Nezinu kāda tieši bija ideja aiz šīs filmas, bet vairāk ir sajūta, ka tas ir spinoff kā konkrēti "Breaking Bad movie". Nosaukums sakarā ar auto arī likās trāpīgs un man patīk kādu garšu tas piedod filmai. Par filmu konkrēti citādi man nav daudz, ko teikt, bet tā kārtējo reizi lika aizdomāties par Vinsa Giligana ģenialitāti un šoreiz to gribējās ielikt vārdos. Ne tikai šīs filmas sakarā, bet vispār. Tas, ko es visvairāk Giliganā novērtēju ir viņa lakoniskais piegājiens. Tas kliedzošais klusums daudzviet notiekošajā. Tas izpaužas cik tajā kā Giligana darbi ir veidoti paši par sevi, tik arī vairākos tēlos viņa darbos. Ļoti labi to var novērot, piemēram, El Camino ainā, kur Tods aizved Džesī uz savu dzīvokli. Manā skatījumā tas viss, kas tā laikā notiek, kliedz, bet tajā pašā laikā bez skatītāja bakstīšanas ar liekiem paskaidrojumiem. Giligana traģiskums neizpaužas naratora nostādītos faktos vai skaidri definētos tēlos, kā, piemēram, tas ir Trīram, bet, liekot skatītājam izdzīvot šo elli bez nekāda filozofijas vai moralizēšanas spieķa dotajos brīžos. No tā izriet arī nākamā lieta, ko gribēju minēt - režisora traģiskums ir universāli uztverams - tev nav jāsaprot šausmu filmas, lai uztvertu Giliganu, tev tikai jāspēj iejusties un jābūt pietiekamai dzīves pieredzei. Traģiskās un nervus kutinošās situācijas arī ir atveidotas tieši, bez novēršanās - vai nu tu esi tur, tagadnē, un uztver vai palaid garām, jo pēc tam nekas netiek pasniegts uz paplātes priekš tiem, kas negrib veltīt gana uzmanības. Varētu teikt, ka viss tiek parādīts nevis aprakstīts - ir jāizjūt, nevis tiktu runāts par to, kas tieši tev būtu jājūt konkrētajā brīdī un kas ir domāts ar notiekošo.
 |
|
|