mazās atzīšanās...

"Es biju neticīgs
Un
Es pielūdzu sevi
Savas vajadzības
Savas vēlmes
Savas iekāres
Bet to nesapratu
Jo visi tā dara
Tā tam jābūt
Tā tas bijis no laika gala
Ticēt praktiski zinātniskajam racionālismam
Es domāju sevi gudru esam
Un jutos gudrāks par citiem
Jo lasīju gudras grāmatas
Es biju ļoti loģisks. Kā matemātika
Manī sadzīvoja 10 pasaules uzskatu
Bet man nebija sava
Piezimt. Mācīties. Izklaidēties. Apprecēties. Strādāt. Nomaksāt nodokļus. Nomirt.
Tik nesapratu kāda tam visam ir jēga
Es turēju sevi par pasaules centru
Es piekopu Karnegī psiholoģiju
Es smaidīju, lai citi smaidītu pretī
Es teicu labus vārdus, lai citi man teiktu labus vārdus
Es tev, tu man
Man bija svarīgi iegūt
Visu, kas bija citiem
Un zināt vairāk par visiem
Es trenējos
Lai būtu stiprāks par visiem
Lai justos stiprāks par visiem
Es biju izdomājis savu dzīvi
Jurists. Labi pelnošs. Sieva — modele. Aston-Martin. Māja pie jūras.
Es meklēju laimi šai pasaulē
Lietās. Cilvēkos. Notikumos.
Bet guvu tik apmierinājumu. Ne laimi
Es lūkojos uz reliģiju.
Tā likās vecmodīga. Neloģiska. Nepierādāma. Mierinājums vājajiem.
Bet es biju stiprs. Gudrs. Mūsdienīgs.
Īstenība biju es.
Es tik ļoti biju Es.
Ka man kļuva pretīgi.
---
Kādu vakaru
Mani aizskāra mīlestība
Es nomiru savā Es
Viss atklājās mīlestībā
Es guvu atbildes uz visiem jautājumiem
Un atbilde bija
Dievs."


(Autors nezināms) 

Īstam vīrietim ir viena lauvene, nevis daudz aitas! :)

„Reiz kāds jauneklis ceļoja ar kuģi pa jūru. Uz šī kuģa pasažieru vidū bija arī mācītājs. Kādu dienu abi uzsākuši sarunu par to, vai var ticēt lietām, kuras cilvēks nav redzējis.

„Tu tici daudzām lietām, kuras neesi redzējis,” teica vecais mācītājs.

„Nē, es neticu,” noliedza jauneklis.

„Tu tici, ka ir tāda zeme, ko sauc par Angliju, vai ne?”

„Protams.”

„Bet tu tur nekad neesi bijis un neesi to redzējis.”

„Es nē, bet citi to ir redzējuši.”

„Es saprotu,” teica mācītājs. „Tad tu tici tikai tām lietām, kuras esi redzējis pats vai arī citi tās ir redzējuši.”

„Jā, tā tas ir,” jaunais cilvēks ar pārliecību apstiprināja.

Vecais mācītājs nopietni paskatījās uz viņu un teica: „Vai tu kādreiz esi redzējis savas smadzenes?”

„Hmmm...”

„Vai kāds cits cilvēks ir redzējis tavas smadzenes?”

„Nē, bet...”

„Vai tu tici, ka tev ir smadzenes?” – visbeidzot jautāja mācītājs.

Jaunais cilvēks jutās neveikli un uzskatīja par labāku šo sarunu neturpināt.”

http://bibele.blogspot.com/

hmm...es laikam priecājos, ka šeit vairs nedzīvoju...lai nu tas tā arī paliek...

Reiz mazs zēns jautāja mātei- "Māmiņ, kādēļ Tu raudi?"
"Jo es esmu Sieviete"- atbildēja viņa.
"Es nesaprotu"- teica zēns.
"Tu nekad to nesapratīsi", atbildēja māte, apskaujot dēlu.
Tad zēns jautāja tēvam- "Tēt,kādēļ māmiņa dažreiz raud bez iemesla?"
"Visas sievietes kādreiz raud tāpat vien"- klusi atbildēja tēvs.
Pagāja laiks... zēns izauga... par vīrieti kļuva
Reiz, būdams jau vīrietis, viņš jautāja Dievam-"Dievs, kādēļ sievietes raud? Raud bez acīmredzama iemesla? Kādēļ?"
Un Dievs atbildēja-
Kad radīju sievieti, es to vēlējos īpašu!
Es devu viņai rokas- tik stipras, lai visu pasauli spētu plaukstās noturēt,
Tik maigas, lai bērniņa galvu tās atbalstītu
Es devu viņai garu, tik stipru, lai spētu izciest dzemdību sāpes,
Es devu viņai gribu, tik stipru, ka viņa dodas tālāk, kad citi krīt, bet tai pat laikā viņa rūpējas
par kritušajiem, slimajiem un pagurušajiem, par to nežēlojoties.
Es devu viņai spēku, lai atbalstītu vīrieti savu, neskatoties uz viņa trūkumiem,°
Es viņu radīju no vīrieša ribas, lai viņa zinātu, kā pasargāt viņa sirdi,
Es devu viņai prātu saprast, ka labs vīrietis nekad nesāpinās sievieti apzināti
Vien dažreiz izjūtot viņas spēku un drosmi, nostājoties blakus bez šaubām.
Un visbeidzot...
Es devu viņai asaras... un tiesības tās liet, kur un kad nepieciešams.
Atceries, mans dēls- sievietes skaistums nav viņas apģērbā,frizūrā vai augumā,
Sievietes skaistums slēpjas acīs, kas atver durvis uz viņas sirdi- uz to vietu, kur mīt Mīlestība!
/Autors nezināms/

Pēs repliku un komentāru gūzmas iestājās pauze un patika ļoti nata13 frāze "cik patīkami atkal dzirdēt latviešu valodu"

un vispār baigi jauki bija sagaidīt mājās...prieks, prieks, sirdī prieks!

un gājputniem noteikti ir plašāks un savādāks skats uz dzīvi nekā bekām :D

"Pie Indiešu gudrā, kas bija sēdējis Gangas upes krastā un mācījis, reiz atnācis kāds vīrs un vaicājis, kā iespējams atrast Dievu. Atbildes vietā gudrais satvēris šo vīru un pabāzis viņa galvu zem ūdens, turot to tik ilgi, kamēr tas bailēs par savu dzīvību sācis visiem spēkiem pretoties. Tad gudrais to palaidis vaļā un pamācījis: „Lūk, tā vajag Dievu meklēt!” Ar to viņš gribēja sacīt: „Tu Dievu ātrāk neatradīsi, līdz nebūsi Viņu meklējis ar tādu nopietnību un neatlaidību kā ar pēdējiem spēkiem glābjot pats savu dzīvību.”

Ja cilvēks dzīvo bez kādām rūpēm, viņš bieži vien par Dievu vispār nevaicā. Tikai smagos, sāpīgos pārdzīvojumos tas ievēro, ka dzīve tomēr nav automātiska tukšgaita. Tādās stundās runā Dievs.

Herders rakstīja:

„Ikvienam cilvēkam reizi mūžā zobens būs dvēselei cauri spiedies, lai viņš iepazītos ar Visaugstākā varu.”

Fridrihs Bodelšvings papildina:

„Visdziļākajos mūsu vajadzību dziļumos Dievs stāv un gaida uz mums.” Ceļš pie Dieva ved dziļumā. Tas nav virspusējs.

„Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jesajas 57:15) Ikkatra sacelšanās, visi lepnie vārdi, izsmiekls un cilvēku pašlepnums apklust Mūžīgā priekšā. Tad visas pūles glābt savu „es”, aizstāvēt un uzturēt to spēkā, man pašam sagādā vienīgi sāpes. Bet kad es iekšēji salauzts gulēšu pie zemes, Dievs būs man tuvu. Tikai tad es spēšu aptvert īstenību, ka dzīvoju no Dievs žēlastības.

Ja mana sirds tādos brīžos atveras Dieva mīlestībai, tad es iepazīstos ar tādu mieru, kādu agrāk vēl neesmu jutis. Tas ir miers ar Dievu. Bezierunu kapitulācijas brīžos Visvarenā priekšā manī var sākties jauna dzīve, kad es bīstos tikai vairs Dievu. Tā ir dzīve Varenā patvērumā, neskatoties uz šīs pasaules postu un nāvi. Es stāvu drošā apziņā, ka nekad nevaru krist dziļāk par Tēva rokām. Un tas ir Jēzus Kristus Tēvs, pie Golgatas krusta uzvarošā Jēzus Kristus Tēvs, visu lietu Radītājs."

Konrāds Edels "Kas ir Dievs?"

Piecos no rīta dzirdu – zlarkš, zlarkš...Domāju, ko tas kaķis tur tagad sagāza? Ai, kad celšos paskatīšos...miegs saldāks. Pēc brītiņa nākamais zlarkšķis...nē nu māju jauc kopā, galīgi aptrauksi! Miegs man vairs ne vienā acī...eju skatīties. Augšas koridorā pustumsa, tik neliela gaisma no manas istabas...skatos sēž rātni kaķis un tālāk viņai pie kājām tumšs pleķis. Nu ja, būs atkal dabūjusi sava kuņģa saturu atpakaļ, bet vai tāpēc tāds tracis jātaisa? Uzdzēšu gaismu un tumšai pleķis pārvēršas par nepārprotami pelei līdzīgu radījumu. Tā mēs tur stāvam visi trīs un viens uz otru brīnāmies... nu labi mēs ar kaķi brīnāmies...pele izskatās jau piebeigta. Tie, kas pazīst manu Rīgas smalko Dāmu, sapratīs kāpēc tāds Uh un Ah ap peles ķeršanu, jo mana Dāma stipri attāli līdzinās kārtīgam lauku kaķim, ko pierāda arī stāsta turpinājums. Tā tad, nopratusi, ka mans kaķītis sāk līdzināties normālam lauku kaķim un ir nomedījis vienu dzīvu kaitnieku (vardītes vasarā neskaitījās...pa tām viņa dabūja no manis pa ausīm, vardītēm pāri nav jādara un parīs maijvaboles ar neskaitās), sāku viņu slavēt un kārtīgi saglaudīju. Atsaucība bija nepārprotama un pati dāma apzinājās, ka šīs uzslavas ir pelnījusi. Kamēr mēs tā viena otru slavinājām, pele atžirga un pa durvīm istabā iekšā. Mēs ar kaķi pakaļ...kaķis pa priekšu...es tāda lēnāka. Pele aiz lielā rakstāmgalda stūrī pie radiatoriem...kaķis pusratā tika mazajā spraugā iekšā...aste tik ārā...ņurd un ošņājās...bet klāt netiek. Vēl pāris neveiksmīgu mēģinājumu, es novācu visus traucēkļus, ko varēju...bet tas situāciju neglāba. Antīko rakstāmgaldu izkustināt nav manos spēkos. Nu neko...dāma izlien...paskatās uz mani...pieiet pie sava trauciņa...uzgrauž trīs graudiņus...un prasās ārā uz rīta tualeti. Ka nav, ta nav! Tā mēs šorīt ar kaķīti... :)

""Jūsu laulībā," viņš teica, "ir jābūt slepenai

un apsargātai vietai, kas ir atvērta tikai jums.

Iedomājieties to kā dārzu ar mūri,

kuru vārtu atslēga pieder tikai jums.

Šajā dārzā jūs vairs neesat māte, tēvs, strādnieks,

mājsaimniece vai kas cits.

Šeit jūs esat divi cilvēki, kas viens otru mīl.

Šeit jūs koncentrējaties tikai viens uz otru."

Un tā mēs radījām savu iežogoto dārzu.

Tur pavadītais laiks piederēja tikai mums abiem.

Sākumā mēs gājām tur bieži,

izbaudot viens otra sabiedrību,

daloties noslēpumos, kļūstot arvien tuvākiem.

Bet tagad mūsu dienas ir piepildītas

ar plāniem un cilvēkiem.

Sarunas kļuvusi par zīmītē atstātu informāciju.

Ieeja mūsu dārzā gandrīz jau aizaugusi

ar aizņemtības augstajām nezālēm.

Mēs sūdzamies, ka mums nav laika, tāpēc ka esam

aizmirsuši.

Aizmirsuši to, ka mīlestība aug, ja to kopj,

bet, novārtā pamesta, tā mirst.

Un mēs taču vienmēr atrodam laiku tam,

kas mums dzīvē šķiet vissvarīgākais.

Tāpēc ņem mani tagad aiz rokas, un iesim atpakaļ uz mūsu dārzu.

Kopā pavadītais laiks nav velti izšķiests,

bet iegūldīts mūsu nākotnē un mūsu mīlestības pilnveidošanā.



"The gift of Marriage"

Laulība...

veido no divām atsevišķām dzīvēm

vienu veselu;

tā divām bezmērķīgām dzīvēm dod darbu,

un katrai dāvā divkāršu spēku

to paveikt;

tā diviem jautājošiem cilvēkiem

parāda dzīves jēgu,

un kaut ko, kam dzīvot;

tā piedod jaunu spožumu saulei,

citu smaržu puķēm,

citu skaistumu zemei

un jaunu noslēpumu dzīvei.



/"The gift of marriage"/

Kas ir īsta mīlestība?

lost the use of my heart
But I'm still alive
Still looking for the life
The endless pool on the other side
It's a wild wild west
I'm doing my best

I'm at the borderline of my faith,
I'm at the hinterland of my devotion
In the frontline of this battle of mine
But I'm still alive

I'm a soldier of love.
Every day and night
I'm soldier of love
All the days of my life

I've been torn up inside (oh!)
I've been left behind (oh!)
So I ride
I have the will to survive

In the wild wild west,
Trying my hardest
Doing my best
To stay alive

I am love's soldier!

I wait for the sound
(oooh oohhh)

I know that love will come (that love will come)
Turn it all around

I'm a soldier of love (soldier of love)
Every day and night

I'm a soldier of love
All the days of my life

I am lost
But I don't doubt (oh!)
So I ride
I have the will to survive

In the wild wild west,
Trying my hardest
Doing my best
To stay alive

I am love's soldier!

I wait for the sound

I know that love will come
I know that love will come
Turn it all around

I'm a soldier of love
I'm a soldier

Still waiting for love to come
Turn it all around
(4x)

I'm a soldier of love
I'm a soldier

Still waiting for love to come
Turn it all around
(3x)

Still waiting for love to come

improvizācija virtuvē par tēmu austrumu ēdieni. njamiiii

"tā nogurt var tikai no svētkiem"

pēdējā laikā smagās devās lietoju Tori Amos! Palīdz!

iepazīstu citas pasaules. šodien sugas kaķu mīļotāju un audzētāju pasauli. filozofēju, nez savu Pūciņu ar aizvest uz izstādi un sacensties par izstādes labākā Mājas kaķa (tads patiesi ir) titulu!!! :)

p.s. un man vēl jo projam ir melni nagi, iepatikās! hihihi

dienas kopsavilkums - Mērija Popinsa savos uzdevuma augstumos. pašai prieks! :)

man ir nojausma par vācu valodas pamatiem :D izklausās daudzsološi :D :D :D

Nākamā pietura - Mausekļa iela!!!

Vai kāds zin, kas ir Mauseklis??? :D :D :D