mazās atzīšanās...

""Jūsu laulībā," viņš teica, "ir jābūt slepenai

un apsargātai vietai, kas ir atvērta tikai jums.

Iedomājieties to kā dārzu ar mūri,

kuru vārtu atslēga pieder tikai jums.

Šajā dārzā jūs vairs neesat māte, tēvs, strādnieks,

mājsaimniece vai kas cits.

Šeit jūs esat divi cilvēki, kas viens otru mīl.

Šeit jūs koncentrējaties tikai viens uz otru."

Un tā mēs radījām savu iežogoto dārzu.

Tur pavadītais laiks piederēja tikai mums abiem.

Sākumā mēs gājām tur bieži,

izbaudot viens otra sabiedrību,

daloties noslēpumos, kļūstot arvien tuvākiem.

Bet tagad mūsu dienas ir piepildītas

ar plāniem un cilvēkiem.

Sarunas kļuvusi par zīmītē atstātu informāciju.

Ieeja mūsu dārzā gandrīz jau aizaugusi

ar aizņemtības augstajām nezālēm.

Mēs sūdzamies, ka mums nav laika, tāpēc ka esam

aizmirsuši.

Aizmirsuši to, ka mīlestība aug, ja to kopj,

bet, novārtā pamesta, tā mirst.

Un mēs taču vienmēr atrodam laiku tam,

kas mums dzīvē šķiet vissvarīgākais.

Tāpēc ņem mani tagad aiz rokas, un iesim atpakaļ uz mūsu dārzu.

Kopā pavadītais laiks nav velti izšķiests,

bet iegūldīts mūsu nākotnē un mūsu mīlestības pilnveidošanā.



"The gift of Marriage"