Pasaules gals
No smailās galvas hūte lido pilsonim,
Skan visos vējos klaigu atbalsis,
No jumtiem dakstiņi kā lietus līst,
Plūst upes pāri, krasti iesākt grimt.
Klāt vētra, jūras trako, zemi graužot,
Un aizsprostus grib saberzt miltos.
Ar iesnām mokās liela daļa ļaužu,
Un gāžas vilcieni no tiltiem.
/Jakobs fon Hodiss/
Sakaistā jaunība
Ilgi niedrājā nogulējušas meitenes mute
izskatījās tik apgraužļāta.
Kad atvēra krūšu kurvi, parādījās barības vads vienos caurumos.
Beidzot pavēnī zem diafragmas
uzgāja jaunu žurku midzeni.
Viena no mazajām māsiņām gulēja beigta.
Pārējās pārtika un aknām un nierēm,
dzēra aukstas asinis un skaisti
bija pavadījušas savu jaunību.
Un arī nāve tām pienāca ātri un skaisti:
visas kopā tās iemeta ūdenī.
Ak vai, kā mazie purniņi spiedza!
/Gotfrīds Benns/
[kaut kāds K. Altmaijera rakstiņš; tulkojums: A. Aizpuriete]