Hypocritic critic

Šodien atkal iedomājos par bildīti vienā anatomijas mācību grāmatā, kur pirkstu galos attēlotas lielas smadzenes. Mums atveda datora paliktņus uz ritentiņiem. Kādam, protams, tie bija jāsaliek. Tā kā kolēģe bija dabūjusi dusmu uguns dušu no šofera par 5 minūšu kavējumu, vainas sajūtas dēļ šo darbu uzņēmos es (kad ierados, šoferis jau bija nomierinājies). Īsti nebija pārliecības par sevi, ieraugot starp detaļām miniatūru uzgriežņa atslēgu. Tikpat kā nesanāk darboties ar tehniskām lietām, bet nu laikam gribējās pierādīt, ka neesmu nepraktiska un nevarīga "blondīnīte". Tā darbojoties, šķita, ka pirksti tik daudz ko atceras. Uznira ainas no bērnības, kad mazajās klasītēs darbmācības stundās bija kaut kas jātaisa no bērniem domātiem metāla konstruktoriem. Šoreiz gan uzdevums nebija tik radošs, bet viss sanāca labi. Nebija nemaz tik daudz jāskrūvē.

Tad vēl atcerējos, ka parasti kustinu pirkstus, it kā spēlētu iedomātas klavieres, ja aizmirstas kāda parole vai durvju kods. Un visos gadījumos pēc pirkstu pakustināšanas gaisā tos atceros. Bet ja nē, tad atliek izslēgt prātu un ļaut pirkstiem pašiem uzspiest kombinācijas. Reiz mēģināju vērot no malas, lai varētu pierakstīt aizmirsto paroli, bet tas notiek tik zibenīgi ātri, ka nesanāk piefiksēt vai sanāk neprecīzi. Vēl smadzenes reizēm aktivizē raudāšana. Vairs nesaņemu pārmetumus, ka man ir diezgan laba atmiņa, pat ja ne visos gadījumos precīza. Es tomēr neesmu mašīna.

Cilvēks, kas zaudējis redzi, prot lasīt un izjust cilvēkus vēl labāk nekā ekstrasenss, jo īpaši viņu izjūtas. Ja meitene nebūtu pateikusi, ka nespēj lasīt standarta grāmatas drukātā veidā, varbūt pat neiedomātos, ka viņa neredz tā, kā parastie cilvēki. Taču smaids nav saskatāms tikai ar acīm. Es no paliela attāluma uzsmaidīju viņai un viņa pasmaidīja pretī.