Hypocritic critic

3 dienas man bija privilēģija 4 stundas būt vienā punktā un vērot apkārtni, kā mainās apgaismojums, kā top jauns bārs (pāris minūšu laikā puisis uz sienas radīja zīmējumu), pārgalvīgos puišus uz skeita dēļiem, riteņbraucējus, gājējus, satiksmi, tūristus uz skrejriteņiem.Atcerējos, kā Monē gleznoja Ruānas katedrāli dažādos diennakts laikos. Vēl netālu ievēroju ēstuvi ar jocīgu nosaukumu "Karbonāde". Taču tā šķiet diezgan glīta vieta, kur strādā laipni un jauki cilvēki. Taču dzīvoklī (Lietisko pierādījumu muzejā) bērnistabā apraudājos. Jo ikdienā citu dzīves,vardarbīgas attiecības varbūt šķiet kaut kas abstrakts. Bet te viss bija tik tuvu. Baisi. Un mājupceļā,kad jau krēsloja, ievēroju, ka maza meitenīte man cenšas turēties blakus.

Iepazinos ar vēl vienu ikdienā neievērotu vietu - bijušo Sporta pils teritoriju, kas tagad ir dabas un kaķu valstība. Pārsteidzoši, ka urbānā vidē ir šāda ar kokiem aizaugusi teritorija. Kā teica viena apmeklētāja: "Starp mašīnām, motoriem, rūcieniem". Un nakts stundās vispār kā cita pasaule. "Vai es to visu nosapņoju?" Vēl labi varēju novērot vietējo kaķu gaitas.

Kad pieteicos uz izrādi "Laiks iesnaudies pēcpusdienas saulē", man bija tāda nojausma, ka Furnjē grāmatu "Lielais molns" priekšā lasīs Pēteris Krilovs. Mēs sēdējām bibliotēkas 8. stāvā, taču jutos kaut kā nemājīgi, jo ik pa laikam ienāca ekskursantu grupiņas. Taču ātri pielāgojāmies, pieņēmām šos apstākļus, kā savdabīgu performanci un vairs nejutāmies tik neērti un iztraucēti. Lai gan kaut kas noteikti jauks pazuda, kad lasījums patrūka uz brīdi. Jo atgādina reizes, kad grāmatas lasīšanu var pārtraukt telefona zvans vai kāds cits notikums.

Homo Novus festivālā varēju izjust un iepazīt pilsētu un ēkas no cita skatupunkta, it kā tas viss būtu dzīvs organisms (un ir jau arī!) Tik grūti tomēr aptvert visa veselumu un mijiedarbību. Sāk griezties galva, ja mēģinu vienlaikus aptvert dažādās paralēlās dzīves. Ne tikai cilvēku, bet arī lietu, vides, pilsētas.