Hypocritic critic

Kopš biežāk zīmēju, sāk parādīties iezīmes, kas mani mākslā bieži kaitina - dekoratīvisms un tieksme pēc skaistā (lai gan mūsdienās tas ir pārāk plašs jēdziens). Bet varbūt vienkārši tās ir pārmaiņas, jo cik tad ilgi var dzīvot deformētā realitātē, kur nav ne robežu, ne stabilitātes. Pat decembra sākumā es zīmēju, neievērojot robežas. Taču man ieteica sadalīt lapu vēl mazākos kvadrātiņos, drīzāk trīsstūrīšos, jo kad tīņi pārkāpuši visas iespējamās robežas, vēlas tomēr atgriezties kādā struktūrā, lai prāts galīgi neizkristu pa logu. Un tā tiešām ir, ka varbūt man viss ir bijis pārāk izplūdis, nav bijis skaidru robežu, skaidru struktūru, viss dzīvē noticis pārāk plūstoši. Varbūt tāpēc pamazām zīmējumos ieviešas kārtība, kas man joprojām tā īsti nepatīk nedaudz biedē.