Hypocritic critic

Šodien un arī vakar visu laiku domāju par aiziešanu no skolas, jo liekos sev pārāk dumja, lai ar visu šito ņemtos turpmāk. Noguruma dēļ aizmigu ar visām drēbēm pie ieslēgtas gaismas. Pamodos trijos naktī. Nez kāpēc tāda viegla sajūta un debesis nemaz nav tumšas. Sakārtoju gultu, iztīrīju zobus un snaudu tākāk. Ilgi. Ignorēju pulksteni. Seši, septiņi, astoņi. Deviņos lecu no gultas, jo pēdējais laiks. Smagi, taču vismaz iedvesma saģērbties gaišākās krāsās. Baltu krekliņu, melnus džinsus, zilās krellītes un zilas tīkliņzeķes. Mierīgi brokastoju un mierīgi tipināju uz darbu. Man pretī nāca daudz vasarīgi tērptu cilvēku. Skaisti saskaņotas krāsās. It īpaši gaiši zilā. Vilcienā lasīju. Jo tuvāk darbam, jo miegaināk. Ierastās pusdienās no MAXIMAS. Darbā rakstu dzēšana likās apnicīga. Bet kad ieiet ritmā, var mierīgi lasīt vecus avīžu virsrakstus un nokļūt pagātnē, pastaigāties pa Rīgas ielām un veidot savu avīzi un notikumus. Rakstīt par būtisko droši vien ir katra žurnālista sapnis