Hypocritic critic

Jā, viss ir tik neizprotams. Esmu vienīgais cilvēks datorklasē, skatos pa logu uz apsnigušajiem kokiem un manī ieplūst kaut kas labs. Uzreiz iedomājos par zilo okeānu un ka tas pat ir redzams no kosmosa. Apaļa lode melnā tumsā un mēs visi tur iekšā. Kaut kas degošs lielā tālumā, kam riņķojam apkārt ir tās gaisma un dzīvības pamats. Bet reizē arī iznīcība. Gaisma – man vēl neizprotams jēdziens, bet vienmēr fascinējošs. Vēlos izkļūst no sava cilvēciskā stulbuma un egoisma.

bet tagad klasē ož pēc cigaretēm, jo visi atgriezās no pīpēšanas