About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
4. Sep 2009 @ 22:45 Nāk
Pirms pāris dienām piepeši konstatēju, ka ar joni tuvojas Ziemassvētki! Jāsāk gādāt dāvanas!
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
23. Aug 2009 @ 21:47 Noskrēju!
Mans Kilometrs izrādījās cits, ne sākotnēji iecerētais, toties lieliskā un visīstākajā kompānijā, visīstākajās noskaņās un gaisotnē, ar kārtīgi nosaitētu potīti, ieģērbtu Ilzes vecajos sporta apavos, toties garos svārkos :D

No visām malām vienā virzienā plūstoši cilvēki skrejamtērpos un mirdzošām acīm, pulciņš gaidošo, kas ar katru mirkli kļuva aizvien lielāks, "Sirdspukstu" pasākuma uzlīmīte uz krūtīm, satraukums, redzot tuvojamies bākugunis un 'ātros' ar poličiem, ovācijas, ieraugot pirmos skrējējus -- un tad jau sajūsmas pilnā pievienošanās pāris simtiem cilvēku! Skrēja visu vecumu ļaudis: jaunieši un pat organizācijas, vecmāmiņas un vectētiņi ar mazbērniem, līdzpaņemts suns, kāds jaunēklis basām kājām un lieliem lēcieniem kā briedim, kāds tētis ar mazuli ratiņos, plīvoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi, un cilvēki malās ar sveicieniem atbalstīja skrienošos. Un kilometrs manai potītei tā arī bija, tādā lēnā, mierīgā ritmiņā norikšots, un kad priekšā ovācijas vēstīja, ka ir sasniegts nākošais kontrolpunkts, tad arī pamazām devāmies malā, un potīte arī ziņoja, ka viņai nupat būšot gana.

Un pēcāk raudzīties noslēgumu pa TV, stāvēt pie katras himnas un mēģināt nodungot līdzi pat nezināmās, un atminēties braucienu ar autobusu no Cēsīm garām kontrolpunktiem ar sajūsmā mājošiem cilvēkiem, skrienošām ģimenēm un draugiem, gaidošām dāmām tautastērpos un pūtēju orķestri, un autobusiem, kas saveduši skriet gribētājus uz šiem kontrolpunktiem :)

25 tūkstoši skrējuši Latvijā? Jā, pēc šodien redzētā pavisam noteikti ticu!

Toreiz, pirms 20 gadiem, vecāki mani atstāja mājās. Šoreiz es pati aizgāju. Un noskrēju!
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
21. Aug 2009 @ 22:16 Kilometrs
Es gribu noskriet savu kilometru Baltijas ceļā! Nu labi, noiet, jo mana potīte par skriešanu ne mazāko sajūsmu neizrādīs. Bet neviens nav ar mieru iet kopā ar mani! Jā zinu, tam patiesībā drauga plecs nav vajadzīgs, bet problēma tāda, ka nevaru saprast, kuram posmam kurā laikā pieteikties, jo bija bijusi doma darīt to Cēsīs, kur notiek manas draudzes "veco" jauniešu tikšanās, bet cauri Cēsīm tas ceļš iet tieši Dievkalpojuma laikā, un kā tad nu mācītāju no kanceles raus nost... Un mašīnas man nav, lai tos skrējējus pēcāk noķertu kaut kur pa ceļam. Varētu jau mēģināt ieplānot atgriezties Rīgā un veikt kādu no pēdējiem punktiem.... Ja neviens no pazīstamajiem nebūs ar mieru vienoties kopīgā ceļā kopā ar mani, laikam tā arī būs jādara un jāskrien kopā ar svešiniekiem.

Un tomēr tik jokaini, ka itin visiem ir atradies kas cits darāms. Bet vai tad es varu pat domāt nosodīt cilvēkus, kam katram tomēr ir sava dzīve, savas lietas darāmas, savi pienākumi pildāmi un savas prioritātes? Iespējams, ka es arī par Ceļu pat nopietni neaizdomātos, ja man, piemēram, būtu ar Senzemi jāpiedalās kādā pasākumā. Vai ar Ballari. Vai ar... dajebko.

Un tomēr - vai kāds nevēlas skriet/iet kopā ar mani? :)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
15. Aug 2009 @ 10:13 Rokas
Vakar mikriņā palūkojos uz viena ārzemnieciska paskata puiša rokām. Un nodomāju: cik pretīgi maigas! :P Pati no domas salēcos, bet patiesībā tā arī ir. Vīrieša rokām jābūt spēcīgām un nedaudz raupjām. Tādām, kas cieši aizskrūvētu burku atvērs, smagas somas panesīs un skapi kopā saliks. Prasmīgām. Ne tādām... ķerliņām, kas kā mājās jūtas vienīgi uz datora tastatūras.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
14. Aug 2009 @ 08:09 Ārsti
Ārsti dodoties strādāt uz ārzemēm. Jā, dodas. Viņu starpā - arī mans tēvs. Un tas ir smags zaudējums Latvijas medicīnai, jo ir ļoti maz neiroķirurgu Latvijā ar tik lielu pieredzi, prasmēm un devumu Latvijas medicīnai. Ir veselas divas lietas, ko viņš ir izgudrojis un devis pasaules medicīnai, kamdēļ arī tik bieži ir braukājis uz starptautiskiem kongresiem. Tagad viņš strādās Minhenē.

Māsa ar vīru, savukārt, pārdzīvo par to, ka rezidentus ārzemēs nevajag. Tikai pieredzējušos ārstus. Un viņi ir spiesti palikt Latvijā.

Patiesībā situācija ir bezgala skumja un traģiska.... :(
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
5. Aug 2009 @ 08:29 Miglas hronikas - Buča
Šorīt Migla Lūsijai iedeva buču. Uz vaiga. Pienāca un vieglītēm nolaizīja.

Lūsijai nepatika. Lūsija pagriezās un aizgāja.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
3. Aug 2009 @ 23:00 Sports
Šodien biju pie daktera. Uztaisīju potītei bildi. Paldies Dievam, ar kauliem viss kār'tibā. Bet saite tomēr laiam vairāk traumēta, nekā iepriekš domāts. Kādu pusgadu būšot jutīga, kādu pusgadu nevarēšu dejot, skriet, jāt, peldēt.... Un tā nu šodien ar draudzeni aizdevos iemēģināt vietu, par ko iepriekš pat iedomājusies nebiju: trenažieru zāli. Mēs bijām tikai divas meitenes. Atverot durvis un ieraugot mazo zālīti pilnu ar vīriešiem, es teju vai izpildīju prāta doto komandu: "Apkārt griezties! Soļos marš!" Bet Dace braši devās tālāk, un tad nu bija jāiet arī man. Kā nekā - vai velti būšu rakusies pa plauktiem, savu pirms teju 10 gadiem nopirkto un tikai 3 reizes uzvilkto sporta tērpu meklēdama? Kā liela zinātāja, Dace man ierādīja tālākā stūra uzpariktes (par ko biju ne mazums atvieglota), un es iemēģināju roku (nē - kājas) gan kopā saspiešanā, gan atplēšanā. Un sev par lielu kaunu atklāju, ka vairāk par 4kg izkustināt nespēju, un trešā piegājiena beigās pat ne tos! Mani vārgie augšstilbiņi! Un es biju dzīvojusi ilūzijā, ka dejošanai tomēr būtu vajadzējis arī tiem ko derīgu dot.... Biju cerējusi prātīgi doties pie vietējā trennera, lai ierāda man, kā viss pareizi jādara, bet viņš nebija uz vietas (kā no Daces sapratu - kā parasti). Toties viens cits, kas savus puišus trennēja, bija tik laipns, ka pievērsās arī man, lai ieteiktu labākos vingrinājumus vēdera sānu nostiprināšanai un piekorigētu tehniku. Beigās pat 'peļu vēderiņus' pakustināju. Gan jau rīt visas maliņas sāpēs! :D

Rezultāts: izmēģinājums ir bijis veiksmīgs, un ir uztapis plāns šo iestādi apmeklēt rgulāri: 2x nedēļā vakaros. Nākošreiz taps iegādāts abonements uz mēnesi. Plāns jau ģeniāls! Izpildījumam sekosim ;)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
26. Jul 2009 @ 14:09 Miglas hronikas - Kaķi
Ir sācies mammas pielabināšanas darbs uz vēl vienu kaķi. Ja es dzīvotu savā dzīvoklī, tad tas jau būtu noticis fakts. Bet kamēr esmu pie mammas, tikmēr jārēķinās ar viņas viedokli. Gan jau pienāks tas brīdis, kad sakrāmēšu somas un došos savā ceļā, bet vēl ne. Ne kamēr man nav ne mazākās nojausmas, vai pēc septembra būšu Latvijā vai Luksemburgā. Un kamēr nav pat aptuvenas nojautas par ienākumu avotu pēc vasaras beigām.

Bet plānā stāv aizdoties kopā ar Miglu izraudzīties viņai tīkamu istabas un rotaļu biedru. :) Miglai noteikti šī doma patīk. Lūsijai gan ne. Viņai vispār neviens cits kaķis nepatīk :D
About this Entry
4 raksta
ir doma
Permanent Link
22. Jul 2009 @ 22:25 Uzsmaidi!
Pirms izej no mājām, uzsmaidi sev spogulī, tā sirsnīgi. Citādi pēc vairāku stundu žilbinošas smaidīšanas var nākties atklāt, ka starp zobiem saķērušies nevēlami krikumi... ;)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
6. Jul 2009 @ 09:05 Miglas hronikas - makans
Sestdien beidzot sataisījos vest Miglu laukā. Pavadiņā. Nebijām bijušas ārā, kopš pārvācāmies pie mammas. Un izrādās - siksniņas apkārt vairs neiet! Tās, kas vēl pirms pusgada derēja tīri labi, nu vairs pat gali kopā nesadodas! Labi, ka bija aizķērusies Lūsijas sensenā pavadiņa, tai bija tikai kaklasiksniņa, Miglai taču bija bijusi tā, kas arī pār krūtīm sasprādzējama.

Uzbarojies zvērs :D Nu tā, jāiet pirkt jauna siksniņa ar pavadiņu!

Bet pastaiga Miglai patika! Tikai beigās, kad garām nobrauca briesmīgi rūcošā mašīna, tad vairs ne. Bet tad arī ņēmu kaķi pār plecu un nesu mājās. :)
About this Entry
4 raksta
ir doma
Permanent Link
1. Jul 2009 @ 23:27 Brīži
Gadās tādi brīži, kad gribas apturēt laiku, kaut uz mirklīti. Kad pasaule šķiet skaista un cilvēki - labi. Kad priekšā rādās vien iespējas un cerību un sapņu piepildījums. Kad liekas, ka pat acis pārvēršas mazos smaidiņos. :)

Tīra un skaidra laimīguma brīži.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
23. Jun 2009 @ 23:34 Jāņu vakars
Šodien Rīga ir savādi klusa, rimta un tukša.

Šodien sastrēgumu stundās ielās ir tikai dažas mašīnas.

Šodien gandrīz viss ir ciet.

Šodien visur skan latviska mūzika un "līgo, līgo!".

Šodien cilvēki smaida. Cilvēki beidzot smaida, ielūkojas pretimnācējiem acīs un uzsmaida. Cilvēkiem acīs beidzot nav rakstītas tikai raizes un rūpes.

Ir labi :)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
21. Jun 2009 @ 09:01 Kleitu lietas
Biju ar draudzeni ietusēt. Uz SkyBar Reval latvijas pašā augšā. Forši! Nu, līdz brīdim, kad attapāmies, ka apkārt palikuši teju tikai dažādu vecumu vīrieši un cacas. Hehehe - ja godīgi, arī mēs bijām gana caciskas! Bijām sarunājušas uzcirsties mazajās melnajās kokteiļkleitās, aiziet uz PKVK konci un tad - uz SkyBar notriekt viņas dāvanu karti. (koncerts, starp citu, bija fantastiksi skaists, ļoti priecājos, ak aizgāju, bet ne par to šis stāsts).

Principā pastāstīt gribēju par to, kā iegāju tualetē... :D Jā, un kad pārējās cacas aizgāja, paskatījos spogulī (viņiem tādi lieli, skaisti). Paskatījos uz savu kleitiņu, kas (it kā) ir tieši uz auguma. Un ievēroju, ka tā der kā uzlieta tikai tad, kad ir atslābināti pleci un mugura. Tad visi piegriezumi ieguļas savās lietās. Bet līdzko es iztaisnoju muguru (ko parasti arī mēdzu darīt), tā uz dibena saguļas kaut kādas krokas. To Sanita arī ievēroja. Un par plecu taisnošanu labāk pat nedomāt! :D

Lika bikīt aizdomāties par to, kāda ir vidējā Eiropas sievietes stāja... Un ka es ar savu dejošanā iedresēto muguru un atšauto dibenu bojāju kleitiņas iecerēto paskatu :P
About this Entry
ir doma
Permanent Link
17. Jun 2009 @ 21:43 Bļin
Mani pa dažādiem aplinkus ceļiem sazvanīja viens spānis, aks jau vairākus gadus dzīvojot Latvijā un gribot mācīties tagad krievu valodu. Latviešu valodu viņš nemācīšoties, jo tai nav perspektīvas. Latviski taču tāpat neviens nerunā. Labāk krievu valodu, tai ir nākotne.

...

Stulbākais ir tas, ka viņam ir taisnība, lai kā manai patriotiskajai dvēselei tā nekostu acīs.
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
16. Jun 2009 @ 14:55 Potīte
Atskaitos visiem, kas saraizējās: biju pie ārsta bildēties. Esot daļējs saišu bojājums. Pietūkuma nav - tas labi. Parakstīja Olfen plāksterus un saudzējošo režīmu uz 3 nedēļam. No dejošanas nekā :(:(:(
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
16. Jun 2009 @ 08:02 Krikš!
Tieši šī skaņa atskanēja manās ausīs un sajūtās, kad, kāpjot laukā no trolejbusa, ar kāju biju ietrāpījusi bedrītē un likos gar zemi.

Kad piecēlos, labu brīdi stāvēju un nespēju pakustēties. Potīte kā beigta. Paspērusi pirmo soli uz netālo kāpnīšu pusi, sapratu, ka lauzta nebūs, kustās.

Bet nu sāp nejēgā! Vakar visu vakar sēdēju ar saldētu gaļu ap potīti, pa nakti gulēju ar kāju uz spilveniem, bet šodien tik tikko spēju paklibot! Pietūkusi it kā nav, bet.... :(

Mamma saka, ka jāaiziet uztaisīt rentgenu, tā krikšķa dēļ. Rūža arī lika apsolīt,ka aiziešu pārbaudīties. Aiziešu. Tad jau redzēs, vai šodien, vai rīt. Darbu daudz....
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
15. Jun 2009 @ 10:55 Kaušanās
Cik vien sevi atceros, man ar sapņiem ir bijis tā: līdzko nonāk līdz situācijai, kad man kādam ir jāsit (kaut vai aizstāvoties), tā... Nekā. Laiks tā kā apstājas, es sastingstu, nevaru pat pakustēties, iestiegu tādā kā purvā.

Bet šonakt.... Šonakt es ne tikai iesaistījos cīņā (sanāca tāda situācija, kur man bija jāaizstāv pārējie komandas biedri), bet cīņu arī uzvarēju! Un pati sapnī diktam par to brīnējos :P

Diez, kas ir mainījies? Tagad un tik piepeši.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
10. Jun 2009 @ 19:08 Pazīmes
Kā zināt, ka sākusies sezona?

1) Sāk piedāvāt ekskursijas dienās, kas jau ir aizņemtas, toties brīvajās nevienu.
2) Nedēļas nogalēs parasti iekrīt vairāki vienlīdz svarīgi pasākumi, uz kuriem ne tikai gribētos tikt, bet es tajos principā būtu arī vajadzīga. Visos. Bet apvienot visus nu nekādīgi neizdosies.
3) Darba dēļ nākas izlaist pasākumus, kuros ļoti gribētos būt. Nu ļoti.
4) Ja tiek nolikta kāda sanāksme vai mēģinājums, tad stabili paralēli būs vēl vismaz viena līdzvērtīgas nozīmes tikšanās. Bet šoreiz neko apvienot neizdosies.
5) Seja ir iesauļojusies, toties pārējais rumpītis kā ir, tā paliek balts.
6) Parādās sajūta, ka ir sācies nepārtraukts skrējiens, un vienīgā iespēja to kaut cik kontrolēt ir nemitīgi konsultēties ar plānotāju. Turklāt kaut ko tajā neierakstīt nozīmē to kaut ko aizmirst kā vispār nebijušu.

Šodien iestājās pilns punktu komplekts. Sezona ir sākusies. Kaut laiks aiz loga par to īpaši neliecina, bet tā jau ir no sekundārajām pazīmēm.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
26. Maijs 2009 @ 18:15 Pilna galva iespaidu
Nu vot tā. Apakaļ i'. Samērā dīvainas sajūtas. Vēl pilnīga nerealitāte. Nespēju attapties un domās it kā vēl dzīvoju tur. Turienes vidē, klimatā, sutīgajā tveicē un nebeidzamajā mitrumā, ar cikāžu piesisinātajām naktīm un apmākušamies dienām, ar ārkārtīgi gardajām maltītēm, īpatnējo un sirdī jau ierakstīto mūziku, gandrīz latviešu rakstiem, dziļi saprotamajiem uzskatiem un tradīcijām, dzīvesveidu, galvu mednieku pēctečiem, lieliskiem dejotājiem un kaķiem ar strupām un ķekšainām astēm. Ar izvītiem tetovējumiem, garām jo garām mājām, milzīgiem mežacūku ilkņiem, raga auskariem, murgaini sarežģītām ceremoniālo segu aušanas tradīcijām, gurnautiem, sapē īpatnējo skanējumu, 'hornbill' putnu kara dieva lomā, galvu nociršanai izmantotiem zobeniem pie sienas, slimību figūriņām koka laiviņās, bambusa māju, apaļu karavīru namiņu, sarkaniem kokiem ar nolobījušos mizas kārtu, dušu ar tikai auksto ūdeni vien, ar dienišķo 'mornīn!' un 'pasaki, ka...', ar palmu lapu rotājumiem, dzelteniem arbūziem, banānveidīgiem pisangiem, nepazīstamiem zvaigznājiem, aizraujošiem stāstiem, milzumdaudz pērlītēm, niknām karotājsievietēm, galvām kā saderināšanās dāvanām, šausmīgi sarežģītām un tikai no malas vieglām un skaistām dejām, ar zobeniem un vairogiem puišu rokās, ar pa ceļa kreiso pusi braucošām mašīnām, ar sarkanām spārēm, ar ķirzakām uz lampām, ar medūzām jūrā, ar dīvainām 'dubļulēcēju' amfībijām, ar vīraka koka ziediem, zemē sabirušiem kokosriekstiem, ar šokolādes acīm, ar...
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
15. Maijs 2009 @ 01:45 Malaizijas jūtīs
Vienu pa vienam strīpoju no saraksta līdzņemamās lietas. Un kaudze aug. Kā iekrāmēju ceļasomā tautastērpu, tā aš atsēdos - vairāk teju nekam vietas nepietiek! Bet ja tā prātīgi sarūmē, tad sanāk, ka ielien vēl šis tas.

Aug satraukums. Tas likās tik tālu! Un nu piepeši klāt ir!

Kaut ko šodien iedomājos, ka nevajadzētu aizmirst... Bet kas tas bija?
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link