About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
7. Nov 2005 @ 23:31 Zvaigznes
Aizvien biežāk debesis sedz pelēki mākoņi. Un paslēpj skatienam zvaigznes.

Man pietrūkst zvaigžņu. Man vajag to brīdi, kad paceļu savas acis pret debesīm, un man pretī mirdz VIŅAS. Man vajag tām uzsmaidīt un sasveicināties, it kā mēs būtu senas draudzenes. Un viņas zina manas domas un manus vārdus, ko esmu klusā, zvaigžņotā naktī čukstējusi tā, lai tikai Dievs tos dzird... Jo viņas jau arī bija klāt. Un uzticami klusē.

Zvaigznes... Gaismiņas tumšā naktī... Zvaigznes...

Varbūt tomēr manī ir kaut kas no elfa?
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
29. Okt 2005 @ 21:52 No Puedo Mas Sin Ti
Enrique Iglesias


Puede que te alejes años luz de mi
Puede que te besen otros labios allí,
Pero estoy yo, siempre yo.

Puede que mi cuerpo descanse en paz
Puede que mis ojos no te vean mas
Pero estoy yo, siempre yo.

Y pido al sol y pido al mar
Y pido a los vientos que te traigan ya.
Mi diosa tu, tu esclavo yo
Hasta la eternidad.

Es por tu suspirar,
Es por tu seducir.
Es que yo no puedo mas sin ti
Es por esta pasión que me pone a mil
Es que yo no puede mas sin ti

Puede que te alejes años luz de mi
Puede que te besen otros labios allí,
Pero estoy yo, siempre yo.

Puede que me arranques el córazon
Puede que supongas que lo nuestro acabó
Pero estoy yo, siempre yo

Y pido al sol obscuridad
Que esconda tu cuerpo a nadie mas
Y pido fé y pido paz
Porque no puedo mas

Es por tu suspirar,
Es por tu seducir.
Es que yo no puedo mas sin ti
Es por esta pasión que me pone a mil
Es que yo no puedo mas sin ti

Es que me haces soñar
Es que me haces morir
Es que yo no puedo mas sin ti
Es que me haces llorar
Es que me haces reir
Es que yo no puedo estar sin ti
About this Entry
ir doma
Permanent Link
19. Okt 2005 @ 22:36 Ļaužu valodas
Garastāvoklis:: dusīga
Mūzika: Domini Dona Nobis Pacem

Šodien uzzināju, ka par mani apkārt staigā runas. Nezinu, kādas, jo tā persona, kas deva šādu mājienu, atteicās jebko stāstīt (pati būdama sajūsmā). Nu, man jau īpaši arī neinteresē, kas un ko runā, man vienkārši nepatīk pats fakts, ka par mani runā. Turklāt, ka atklātībā nonāk visai privāta informācija, ko es labprātāk būtu paturējusi pie sevis. Pati ar līdzīgām lietām īpaši neaizraujos - par kādu citu runāju, viņam vai viņai neesot klāt, vienīgi tad, ja esmu noraizējusies, un mans sarunu biedrs vai biedrene arī. Tāpēc arī īpaši neizprotu šādu valodu pasaulē aizklīšanas procesu. Un tomēr - tas ir tik kaitinoši! Tā it kā man nebūtu tiesību pašai lemt, ko citiem atklāt un ko - nē!

Nu ko, risinājums ir vienkāršs: jāpārstāj par sevi stāstīt. Un strikti jāierobežo to cilvēku skaits, kuriem vispār kaut kas tiek atklāts.
Nepatīkams process, bet nepieciešams.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
11. Okt 2005 @ 18:43 Vakars
Garastāvoklis:: touched
Mūzika: Autobuss Debesīs - Kad Migla

Noriet saule asiņaina.... Nē, kvēlojoša kā milzīgs ugunskurs, liesmojoša kā nenodzēšama lāpa, aiznesdama sev līdzi gaismu un siltumu... Noriet pelēkos mākoņos.

Pa Daugavu lēnītēm slīd maza, trausla burulaiviņa. Uz jūru slīd. Apkārt viss pamazām ietinas pelēkā dūmakā... Vai tur aizved kāda sapņus?

Droši vien.

Varbūt kādu aizsnaudušos dvēseli, kas, maigā miegā ieslīgusi, gaida savas atmošanās dienu?

Var būt.

Vilnīši nerimstoši ņirb, viens otru uzmundrinādami savā ilgajā ceļā - uz jūru! Viņu ceļš tur beigsies. Viņi izšķīdīs varenajos viļņos, un pārtaps par daļu no tiem. Un kas tālāk? Sāksies cits ceļojums - uz kurieni? Nav zināms.

Skaisti.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
9. Okt 2005 @ 21:56 Dzīve ir savāda
Garastāvoklis:: ir labi
Mūzika: Scorpons - Here I Am

Dzīve ir jokaina lieta. Nekad nevari zināt, ko tā sagādās nākošo brīdi...
Savādi ir jusites reizē laimīgai un skumjai, iekšēji plati smaidīt no tās laimīgās sajūtas, bet tai pašā laikā rimti sēdēt un lūkoties sienā ar nekustīgu skatienu. Un patiesībā nedomāt neko.... Vai es esmu jukusi?
Bet nu es beidzot atkal esmu es pati. Es atkal sevi pazīstu. Tā ir labi.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
29. Sep 2005 @ 14:46 Puķes
Garastāvoklis:: sleepy
Mūzika: En Aranjuez con tu amor

Puķes, ziedi, ziedkopas, ķekari, ziedlapiņas, drīksna, putekšnīcas, ziedputekšņi, auglenīca, kauslapas, nektārs, smarža, krāsa... Bites, kamenes, tauriņi... Viss, kas nozīmē "puķe".
Tās ir man visapkārt. Pa labi tumši sartās dālijas, teju melnas. Nupat viņas jau sāk apmēram vīst, un to vidiņos parādījušās dzeltenas actiņas. Cienīgi solīdas un krāšņas.
Pa kreisi ir saulaini dzeltenīgi oranžas dālijas, kas jau drusku birst, bet vēl joprojām ir tik jautri laimīgas!
Tām pa vidu balta neļķe. Cik atšķirīga no visām pārējām. Un tomēr arī tai ir daudz ziedlapiņu. Diez, pie kuras dzimtes un kārtas pieder neļķes? Un dālijas?
Tūjā palika kalla. Balta. Viena. Tumsā. Trausli slaida, eleganta, cēla... Gribu atpakaļ savu kallu. Gribu redzēt, kā tā zied un - nozied.
Man istabā stāv zaļš kāts. Reiz uz tā bija seši skaisti, balti, smaržīgi liliju kausi. Tagad ir palicis vairs tikai kāts un dažas zemē nobirušas, apbrūnējušas ziedlapiņas. Kā skaista, smeldzīga atmiņa par tikpat skaistu dienu, ko negribas pazaudēt atmiņu valstības okeānā...
Baltas lilijas... Tieši baltas. Tajās ir kaut kas tīrs, skaists, šķīsts... Varbūt tieši tā man pietrūkst pasaulē? Tīra, šķīsta skaistuma? Kad nav neviena punktiņa uz baltas ziedlapiņas, kā netīrumu uz kristāla trauciņa sirdī...
Aiz skapja, ar kātiņiem uz augšu piekārtas, putekļus krāj rozes. Pārsvarā sarkanas. Bet laikam ir arī viena raiba. Tāda maziņa, maziņa... Es pat atceros, kā un kad to dabūju... Vai puķes vispār drīkst sakaltēt? Tām jābūt dzīvām, jāsmaržo, jāstaro... Bet tad jau - tās nedrīkst arī plūkt, vāzē likt un vainagā pīt. Nē, laikam tomēr drīkst. Savu puķes dvēseli jau viņa pat sakalstot nezaudē. Pat tad, ja paliek uz grīdas kā savītušu ziedlapiņu kaudzīte. Puķe paliek puķe.
Katrai puķei ir savs raksturs, sava vēsts. Un tam nav nekāda sakara ar cilvēku izdomātām krāsu nozīmēm vai vēstījumiem... Tu paskaties uz puķi, un zini, kam to dāvināt. Tāpat arī tu zini, kas ir tava mīļākā puķe, un kāpēc. Un tu lūkojies clvēkā, un viņa vietā redzi puķi.
Cik dzīve būtu daudz pelēkāka, ja tajā nebūtu krāšņās un daudzpusīgās puķu valodas!

Lēnām vējā aizvirpuļo vientuļa ziedlapiņa. Tā vairs nav puķe. Un tomēr - arī tajā vēl ir puķes dvēsele.
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
13. Sep 2005 @ 11:06 Lūgšana
Garastāvoklis:: contemplative
Mūzika: Jēzu, ko varu dot....

Kungs, ja Tev gadītos iet garām, iegriezies pie manis, ienāc gan. Tomēr Tev jāzina: manas durvis Tu noteikti atradīsi aizvērtas. Arvien es par kaut ko baidos, tāpēc aizšauju bultu. Bet Tu taču zini, kā ieiet arī tad, ja durvis ir ciet. Pat tad, ja durvju. vispār nav.

Kungs, es gribu Tev uzreiz pateikt, ka, atnākdams pie manis, Tu neko daudz neatradīsi. Ja vēlies mīlestību, būs labāk, ja to atnesīsi Tu. Jo mana mīlestība Tu zini, ir mazliet zaudējusi dzīvību, būs labāk, ja Tu man atnesīsi kādu mazumiņu pavisam svaigas. Iepako to labi ceļā, jo mīlestība ir tik trausla!

Ja Tev atrastos arī mazliet cerības, šīs neiznīcīgās Tava dārza puķes, būtu labi, ja arī no tām Tu man atnestu kādu pušķīti. Man ir tik nepieciešama cerība, lai mans skatiens atkal no jauna uzziedētu!
Un, ja vēl būtu iespējams, ka Tev atrastos mazliet ticības, ko man piešķirt, gluži maziņas, tik lielas kā sinepju graudiņš, tad - tad es varētu kalnus pārcelt!
About this Entry
ir doma
Permanent Link
8. Sep 2005 @ 12:53 Sapņi
Garastāvoklis:: cheerful
Mūzika: Spagnoleta

Interesanti, kāpēc tieši sapņi palīdz dzīvot? Sapnis, ka satikšu kādu mīļu cilvēku, sapnis, ka izdosies kaut ko labu izdarīt, sapnis, ka kalpošana nesīs kādam svētību... Kamēr šis sapnis vēl ir dzīvs, tikmēr ir smaids uz sejas un tu vari iet pa dzīvi kā pa puķu pļavu. Bet, ja kāds no šādiem sapņiem sāk iznīkt vai nomirst... Tad jau kļūst stipri grūtāk. Toties cik lieliska ir sajūta, kad Dievs atdzīvina vai no jauna iedod kādu sapni! Pilnīgi šķiet, ka jaunas asinis sāk plūst pa dzīslām...
Paldies!
About this Entry
ir doma
Permanent Link
22. Aug 2005 @ 22:47 Sāpes
Garastāvoklis:: calm
Mūzika: O Clone - Marcus Viana - Entre Dois Mundos

Fiziskās sāpes ir organisma aizsargmehānisms. Reakcija uz audu bojājumu vai iespējamu audu bojājumu. Tieši tie cilvēki, kuriem zināmas patoloģijas rezultātā ir notrulinājusies sāpju sajūta vai tās nav vispār, ātrāk iet bojā no savainojumiem, kas citiem nebūtu nāvējoši, jo tiktu laicīgi pamanīti.

Es nezinu, vai sirds sāpes, dvēseles sāpes un gara sāpes var skaidrot tāpat. Sāp tad, ja kāds mīļš cilvēks izturas nevērīgi. Sāp, ja tevi nepamatoti apvaino. Sāp, ja ir nodarīts pāri kādam draugam. Sāp... tik daudzu iemeslu dēļ. Man ir ļoti sāpējis brīžos, kad tiek zaimots Dievs. Pat saprotot, ka tas cilvēks patiesībā neapzinās, ko dara, sāp tik un tā...

Manuprāt, sāpes ir vislabākais indikators tam, ka esam dzīvi. Ja kādam ir pārsalušas kājas, viņš un visi pārējie priecājas par spēcīgām sāpēm, tām atsilstot. Jo tas nozīmē, ka atjaunojas asins cirkulācija un audi atjauno savas funkcijas. Un šādas sāpes ir vienkārši jāpārcieš. Tas, ka sāp sirds, norāda uz to, ka neesam bezjūtīgi, ar akmens sirdīm, bet ka mūsos ir dzīva sirds. Kad kļuvu par kristieti, pamanīju, ka man sāp biežāk un vairāk, sāp lietas, kas agrāk nesatrauca vai ko vienkārši nemanīju. Un es par šīm sāpēm priecājos. Jo jutu - esmu dzīva!

Jā, grēka sekas sāp, pats grēks sāp. Un tās nav labas sāpes. Ja brūce ir sastrutojusi, tā nesāp. Sāk sāpēt tad, kad tiek tīrīta un kad dzīst. Laikam tāpat ir ar grēku. Grēks savaino mūsu dvēseles, un līdz ar tā apziņu un tīrīšanas sākšanu sākas sāpes.

Bet - jo pilnīgāks tevī ir miers, jo mazāk sāp... Jo tuvāk tu esi Dievam, jo vairāk ir miera tavā sirdī. Paradoksāli - tuvums Dievam gan sāp, gan dziedē sāpes. Dvēseles dziedināšanas process sāp, un sadzīstot sāpes pāriet. Un tas nav tā, ka brūcīti noroc un aizmirsti, bet to var uzplēst no jauna, un tad tā atkal sāpēs. Nē, Dievs visu sadziedē tik pilnīgi, ka izsāpējušais vairs nesāpēs.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
17. Aug 2005 @ 23:43 Jūras diena
Garastāvoklis:: happy

Šodien pamodos ar akūtu un neatliekamu nepieciešmību pēc jūras. Nevis ar vēlēšanos sauļoties vai peldēties vai kaut kā tā, bet tieši pēc jūras... Varbūt tāpēc, ka man ir uzlikts jauns skrīnseivers - ar jūras skaņām un kaijām... Un, ja šitāds visu nakti dūdo no datora, nav nekāds brīnums, ka no rīta vajag jūru.
Tā nu cēlos, brokiņas tā arī nepaēdu, sametu somā pasaciņu grāmatu un teātra mēģinājumu tekstu, un kādu maizīti, kas palikusi pāri no vakardienas vakariņām (bet cik tās bija labas!!! Zaļie pipari, pildīti ar malto gaļu, un tas viss maltās gaļas mērcē, piekožot klāt siltu, kraukšķīgu itāļu maizīti ar kristālsāli un ķimenēm...! Ņammm!!!) - un devos uz autobusu. Stunda līdz Vecāķiem, un es biju pie jūras! =)
Protams, ne peldkostīma, ne dvieļa man līdzi nebija, pat krekliņu tā īsti nevarēju atļauties novilkt.... Ups. Te nu tev bija skrējiens uz jūru! Bet ne vainas. Savilku bikses uz augšu, sapinu matus, "un man līdzi ļoti laba tukša (ne gluži) soma, uz kuras var arī snaust". To zem galvas.
Bet cik labi! Gulēju karstās smiltīs, klausījos jūras mierīgo runāšanos - un viss nemiers aizplūda prom pats no sevis. Tas mazais urķētājs aprima, un es beidzot varēju ļaut sev atpūsties. Un no sirds izrunāties ar Tēvu. Jā, ikdienas skrējienā nekāda lielā saruna tur nesanāk. Bet šitā gan. Laikam tāpēc jau man arī vajadzēja uz to jūru braukt.
Nākošreiz izjāšu arī ar zirgu. Kad nebūs jāvaktē laiks, kad jādodas atpakaļ uz Rīgu pasaciņas rakstīt.
About this Entry
ir doma
Permanent Link