| Apr. 6th, 2022 @ 09:17 pm (no subject) |
|---|
sāp kājas, caurām dienām staigāju pa muzejiem, lai neskrollētu ziņas. Nez kur liekas cilvēki, kuriem māksla nav paralēlā realitāte? Es nedomāju tikai uzmanības novēršanu. Caur mākslas darbu vai priekšmetu pieslēgties cita cilvēka un cita laikmeta sajūtām. Kāpēc tam ēģiptiešu 19. dinastijas rakstvedim tieši tāds ceļgalu izliekums. Kas tās par īpaši caurspīdīgajām drapērijām vēlīnā hellēnisma tēlniecībā, kāpēc tik jutekliskas, kāpēc tik mitras. Delaroša mīlestību pret pāragri mirušo sievu var sajust pat fona triepienos. Ko domāja tā Bonāra trešās pakāpes radiniece, spēlējoties ar kaķīti ģimenes viesībās. Vai kāds tiem strādniekiem mazgāja kājas pirms stundām ilgas pozēšanas. Kurš skatiens ir īsts, kurš piezīmēts. Monē piezīmējis melnu sirsniņu savam nupat mirušās sievas gleznojuma parakstam. Kāpēc tas mākslinieks vienmēr tik rūpīgi gleznojis matu cirtas. Vai tiešām tajās holandiešu virtuvēs vienmēr bija tik tumšs? Neko fundamentāli jau tas neatrisina, bet skatīšanās process uz mirkli ļauj pieslēgties pārlaicīgam un vispārcilvēciskam sajūtu un domu spektram, sajust cilvēcisko pašos tā dziļumos, caur visiem tā maldiem un vājībām. Caur to, ko nekad nespēs mediēt empīrisku faktu apkopojumi. Ja ikdienā mākslu var izmantot intelektuāli pašizzinošos nolūkos, tad šībrīža bezdibenī tā vismaz uz brīdi noorientē emocionāli. Paplašina citu jūtu veidu teritorijas un ikdienišķais šausmu līmenis uz brīdi nešķiet pārņēmis visu ķermeni. Putna lidojuma perspektīva.
Tas gan nemaina to, ka iekšas sagriežas pat pie pašiem saloniskākajiem un nedabiskākajiem vardarbības attēlojumiem, kuriem agrāk knapi aci uzmestu. Un visas tās milzum daudzās mitoloģiskās izvarošanas ainas es nespēju mierīgi skatīt pat vērša vai lietus veidolā. Gribu, lai ar manu ikdienu atkal rezonē Bonāra kaķīši, nevis Delakruā līķi |
