| Nov. 2nd, 2020 @ 12:04 pm (no subject) |
|---|
| par tiem dvēseles mezgliņiem runājot, man patīk (palīdz?) uz tiem skatīties caur ķermeņa metaforām, meklēt nevienkāršas līdzības un kopsakarības simptomos. Piemēram, savu upura un nepilnvērtības kompleksu pagarinājumus saskatīt darbaholismā un cerēt, ka spēja atbrīvoties no izdegšanas un pārstrādāšanās sindroma (par kuru mūžīgi sūdzos un tikpat mūžīgi labprātīgi tajā iekuļos) varētu mazināt manu tieksmi vairāk domāt par otra labsajūtu, nevis savējo. Atrast sevī to punktu, kas izstaro sajūtu, ka esmu pietiekami laba sev, arī neko nedarot un kā īpaši nenopelnot citu rūpes, mīlestību un atzinību. Un vēl man ļoti vajadzētu apgūt neproduktīvas atpūšanās spējas. |
