Apr. 18th, 2020 @ 11:45 pm (no subject)
Divas lietas, kas man kaitina jo īpaši - mani nervozie smiekli interviju ierakstos (reāli pretīga un dumja ķiķināšana katru mīļu brīdi) un vējš. Šodien bija abas un tikai abas. Vējš trīs stundas vazājoties pa Pļavniekiem bez aizvēja opcijām, smiekli kādas astoņas stundas šifrējot interviju.

Varbūt labi, ka tik reti izeju no mājām un neapgrūtinu citus ar savu balsi, jo, goda vārds, gribas sev iemaukt, klausoties - agrāk, kad tikai sāku nodarboties ar intervijām, mēreni piedzēros, lai spētu izturēt. Manas dzīves vienīgais profesionālais uzmetiens bija cieši saistīts ar to, ka vienkārši nespēju paklausīties kādas svarīgas sarunas ierakstu, kas ir teju vienīgā liecība par kāda mākslinieka radošajām gaitām (cilvēks, ko intervēju, bija vienīgais, kurš varēja pastāstīt un nu jau pats miris, otras iespējas nebūs, šis kauns man kā akmens kaklā mūždien vilksies pakaļ). Vēlāk vienkārši maksāju cilvēkiem priekš savas rocības normālu summu, lai šifrē un sūta man burtiņu veidā. Tagad kaut kā esmu apradusi, ar pauzēšanu un besīšanos, un dievu uz pusēm tieku galā pati, bet, goda vārds, joprojām gribas uzšaut tai kaitinošajai būtnei telefonā.
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.