| Dec. 11th, 2016 @ 06:51 pm (no subject) |
|---|
vīkends ar diezgan pamatīgu manu tarakānu parādi. Rīkojos pilnīgi dumji un vāji, bet mīlestībā taču būtu jāspēj būt stiprai. Šodien sēžu uz nervu tējiņām, bet pamazām atlaiž. Kauna un pretīguma sajūtu mazliet kompensē prieks par to, ka mēs operatīvi spējam tikt galā ar pilnīgām čerņām. Vēl ir mazliet prieks, ka atsedzās viens no maniem domāšanas mehānismiem, kura loģiku iepriekš nespēju saprast. Tātad, man vajag, lai mana mīlestība otru dara laimīgu un ja es redzu (vai drīzāk man šķiet), ka tas nenotiek, jūtos nederīga un pasīvi dusmojos uz otru par to, ka viņš nespēj realizēt manus centienus savā labā. Tas viss, saprotams, ir greizi, jo mīlestību nedrīkst piesiet nekādiem "man vajag". Un tas ir izrādījies vecais, labais stāsts par "neko negaidīt, neko neprasīt".
Jā, es zinu, ka tas izklausās pēc Guntara Rača dziesmu tekstiem, bet dažreiz arī vienkāršākās patiesības vajag sev kliegt skaļi un no visa spēka, lai beidzot pielec. |
