| Oct. 16th, 2016 @ 05:09 pm (no subject) |
|---|
| Joprojām dolbos no tā, ka esmu spējīga izjust tik spēcīgas jūtas pret otru cilvēku, biju diezgan pārliecināta, ka man trūkst kaut kādu skrūvīšu, kas ļauj nolaisties tik dziļi mīlestībā. Pierimuma brīžos ir diezgan dolbījošas bailes, jo kā pilnīgs iesācējs nesaprotu, kā tik intensīvas sajūtas apvienot ar līdzšinējo eksistenci, ikdienas dzīvi un visādiem tur iepriekšpieņēmumiem - jo tagad atskaites punkts ir beznosacījumu mīlestība, nevis vēlme patikt/savaldzināt/justies foršai & vērtīgai, kā tas bijis iepriekšējos romantiskajos sakaros. Un, protams, ironiskākais ir tas, ka šāds "lietu stāvoklis" manā dzīvē ienāca brīdī, kad biju diezgan galīgi nolēmusi emocionālas nepieķeršanās un nesāpināšanās nolūkos ar vīriešiem turpmāk veidot tikai virspusējas attiecības, emocionāli no otra neprasot un nedodot neko vairāk par "mēs kopā forši pavadām laiku". Un tad bāc. |
