| Nov. 26th, 2012 @ 10:13 pm (no subject) |
|---|
Šorīt ap septiņiem no rīta Berlīnē bija pilnīgas jūnija debesis un ļoti emocionāls saullēkts. Nekāda novembra, vikipēdija apgalvo, ka dzīvoju saulainākajā Vācijas reģionā un nemaz nekļūdās, jo reti kura diena piedzīvota pilnīgi bez saules. Kas to būtu domājis, ziemeļi un saule.
Ap tiem rīta septiņiem braucu metro, manā vagonā iekāpa kaut kāds rastafārisks melnādainais džeks ar ģitāru un ļoti smaidīgs, draudzīgs un starojošs ekstātiski dziedāja kaut kādu jamaikiešu "Labu rītu saka saule" versiju. Tad kautrīgi pastaigāja ar knapi paceltu micīti, visiem turpinot patiesi vēlēt jauku dienu. Nedabūja ne kapeiku vai pliku paldies, bļe, tikpat ēteriski smaidot izgaroja laukā - es biju viena vienīgā vagonā, kas par šo rīta pasākumu smaidīja (neko iemest nepaspēju). Stūūlbie nacīši. |
