| Oct. 22nd, 2011 @ 01:09 pm (no subject) |
|---|
Vakar klausījos visnotaļ briesmīgu tipa diskusiju par tipa valodas slimību mākslas kritikā, kas izvērtās pašmērķīgā masturbēšanā par tēmām, kuras nu jau sen būtu jābūt noskaidrojušam katram sevi daudz maz cienošam tipa kritiķim. (no sērijas "ziniet, kritika ir reflektējoša un aprakstoša",nu paldies, ka pavēstījāt, man jau vislaik likās, ka kritika ir manas omes ceptie pīrādziņi). Vismaz pats Taurens saglabāja cēlumu (un autoritāti manās acīs), nenolaižoties līdz tiem bābu pesteļiem un paklusējot.
(nē, nav jau tā, ka es no tādiem pasākumiem gaidu kaut kādas augstākās patiesības atklāsmes un nav jau tā, ka man viss nepatīk, vienkārši nevaru izturēt, ka cilvēkiem, šajā gadījumā mākslas kritiķiem, pašiem nav nekādu skaidru vīziju par to, ar ko viņi īsti nodarbojas, nē, pat ne skaidru, cik briesmīgs vārds uz paģirām, pat ne vīziju, bet kaut vai cieņpilnas attieksmes pret sevi un savu nodarbošanos, bļeģ) |
