Dec. 27th, 2022 @ 07:54 pm (no subject)
Vēl par Spāniju. Es tik aizņemta, neatliek laika pierakstīt, vārdi kaut kur karājas gaisā, atveru, aizveru, uzrakstu, izdzēšu. Mūžīgais tekstu pievilkšanās un atgrūšanās spēks. Enīvej.
Bija spēcīgi atmiņu uzplaiksnījumi no iepriekšējās viesošanās Spānijā, kas bija dikti sen. Man bija kaut kādi knapi astoņpadsmit, jūra līdz ceļiem, ņēmu un aizstopēju viena pati. Somā četras kleitas, trīs grāmatas, divas maizītes, nekādas naudas, nekādu plānu. Biju to meiteni jau aizmirsusi, bet tagad Spānijā atkal sajutu. Žēl ka toreiz sev diez ko nepatiku un tikai šodienas acīm novērtēju savu jaunības atvērtību dzīvei un bezbailību. Viss šķita pārvarams un pārdzīvojams, nebiju ne ļoti priecīga, ne ļoti bēdīga, dzīve vienkārši notika un es tai vienkārši biju pa vidu, bez trulas rezignācijas un bez visiem tagadējiem emociju saduļķojumiem, kas katru nieka pārdzīvojumu liek pārjautāt, pārbaudīt, atsvešināties no sevis, baidīties no tā, ka jūtu nepareizi, ka tulkoju sajūtas nepareizi un nemāku atšķirt jūtas no emocijām. Tagad Spānijā atkal sajutu to meiteni ar knapiem astoņpadsmit un divām maizītēm, sajutu, ka viņa nav pavisam pazudusi no manis, izgājusi no sevis kā no uguns. Tāda laiktelpas sakritība, par kuru esmu pateicīga.

(Kaut kas smieklīgs ir tajā tūrismā kā treniņā sajūsmināties par pasauli, spējā strauji gūt emocijas no lietām, kas ikdienā atstātu vienaldzīgu. Iedomātais jaunais "es", new city, new me, kas ir tikai tāds pašapmāns, mānīgi tīkams jaunu iespaidu produkts. Pat ja šoreiz vairāk old me.)

Nesen pamanīju, ka neapzināti slāpēju smieklus, ja esmu publiskā vietā. Kožu lūpā, cenšos nedomāt par smieklīgo. Kā tad tā. Atcerējos, ka bij.vīram bija kauns, ka es tik daudz un skaļi smejos, un viņš mani mūždien klusināja un apsauca, un laikam no turienes man tas. Tagad šķiet tik dīvaini, ka es vēl nesen biju meitene, kas pārāk daudz smejas. Bet tas bija pirms gadiem četriem, varbūt šo meiteni vēl izdosies noķert.
2 glāzītes
ieliet
ieraksts