Jan. 19th, 2021 @ 12:35 pm (no subject)
Man nav diez ko laba atmiņa, bet neatceros citu tik skaistu ziemu šeit.
Bija maģiska nedēļas nogale, aizbaucu pie draudzenes dziļi laukos, apkārt tāda pasaku valstība, ka neko citu bez skatīšanās un priecāšanās iesākt nespēju. Ilgi gulēju kupenās, vērojot sauli, rāpos apsnigušos kokos, stipri skāvu viņus pateicībā,slēpos zem eglītēm, četrrāpus daudzījos ar zvēriņiem pa sniegu, smējos līdz asarām tā, ka vēderā iemetas krampis, uz brīdi aizmirsu par pandēmiju tik ļoti, ka nesapratu, par ko draudzene runā, sakot "pirms tas viss sākās" - kas viss, kāds viss? Un tas nebija mans "iekšējais bērns", tā biju ļoti es, un es ļoti gribētu spēt atstarot šādu brīžu gaismu citiem, nevis viena pati tajā peldēt. Tā ir atziņa, ko skaidri jūtu laimes brīžos - man pašai tik daudz nevajag, man paliek pāri.