| Sep. 30th, 2020 @ 10:03 am (no subject) |
|---|
septembri mierīgi varētu pārdēvēt par kultūras darbinieku izmocītības mēnesi, esmu pārsniegusi visus pārstrādāšanās rekordus, domas kļuvušas pavisam trulas un es pati kaut kāda dead inside. Nepārtrauktas strādāšanas režīms negatīvi ietekmē pašu darbu kvalitāti (kāds pārsteigums, Šerlok!) un tāpēc nav pat ierastā darbaholiķes gandarījuma. Pagājušajā nedēļā dažas dienas paņemu brīvas, bet diemžēl arī atpūta pagāja tādā piespiedu atpūšanās režīmā (aizbraucu ar telti pie jūras un bez maz tāds "dura, skaties jūrā, TAGAD!, elpo svaigu gaisu, izbaudi, kāpēc Tu neizbaudi!" režīms bez paliekoša iespaida uz emocionālo labsajūtu). Pēc šī visa laikam der tikai neproduktīva un nekvalitatīva atpūta, kas gan man sanāk vēl sliktāk par nepārstrādāšanos. Bet ko nu es, pati piekritu un apņēmos, taču būtu jauki, ja visi šie septembra kultūras pasākumi, kas proklamē saudzīgāku sadzīvošanu un pārdomātāku resursu izmantošanu, downshiftingu iekšiņās un āriņās, ievērotu šos principus arī attiecībā uz savu programmu eksponēšanu, nevis sabāztos vienlaikus neapmeklējamā un neuztveramā intensitātē. Jau atkal kaut kāds zombijkapitālisma karuselis, kurā norišu blīvums nomāc vēlmi un iespēju mākslas darbam un skatītājam satikties lēnā pārdomātībā, nevis histēriskā skrollēšanā turp atpakaļ. Nez kā to paspēj cilvēki ar normālām darba vietām un atvasēm, ja normāli un jēgpilni piedzīvot piedāvāto nespēju pat es, kurai tas ir vienīgais "darbs"?
Un tagad atkal no jauna jābūvē savi gausā laika mehānismi, cītīgi jāspodrina spogulīši, kas ārējās gaismas avotiem liek ieskaut iekšējo telpu un atdzīvina notrulināto prāta muskuļu spēju kustēties kvalitatīvi, dziļi, sinhroni. Kā pareizā elpošanā. |
