| Aug. 13th, 2018 @ 07:59 am (no subject) |
|---|
Kārtējo reizi pārliecinos par depresivitātes un egocentrisma neizbēgamo saistību, un to, ka vajag pēc iespējas biežāk izlaist sevi no uzmanības fokusa. Kā mazu bērnu, kuram ir veselīgi padzīvoties bez pārspīlētas uzraudzības. Pēdējās nedēļas nejauši sanāca piedzīvot gūzmu situāciju un apstākļus, kuros caur "es,es,es" prizmu jādomā biežāk kā ierasts, un tas rezultējās smagā beziemesla nomāktībā.
Ne jau tajā nozīmē, ka par sevi nebūtu jādomā un jādzīvo kaut kādā trulā pašplūsmā, automātiski uzsūcot visu notiekošo. Priecāties par pilnīgiem niekiem, piemēram, to, ka izdevies agrāk piecelties, skaistas debesis aiz loga vai garšīgas vakariņas; neignorēt situācijas, kurās bez acīmredzama iemesla kaut kas liek justies slikti, censties saprast, kāpēc slikti un ļaut sev justies tā, kā "gribas", nevis tā, kā šķiet pareizi un atbilstoši situācijai vai tā "kā justos citi", pat ja citu sajūtas ļauj aiztaustīties līdz savām. Zināt, ko es vēlos, vēlēties daudz, censties to sasniegt un nebēdāties, ja nesanāk. Nedomāt par sevi kā par īpašu cilvēku, kuram pienākas īpaša attieksme un īpašs liktenis. Neļaut pret sevi izturēties necienīgi, bet atcerēties, ka aizvainot var tikai to, kuram ir zems aizvainojumu slieksnis. Domāt par citiem, par jebko citu, domāt tikai par sevi, nu, tas ir kā visu dzīvi lasīt tikai vienu grāmatu. |
