Sep. 8th, 2017 @ 10:02 am (no subject)
leibls "Daugavgrīvas iedzīvotāju stāsti" daudz lielākā mērā mani uzrunās apmeklēt kultūras pasākumu nekā "superblāblāblā mākslas zvaigznes lekcija". Man šķiet, ka nosacīti vizuālā māksla jau sen ir pazaudējusi spēju godīgi un empātiski runāt par sociāli aktuālo vai jebkādi pievērsties "mazā" cilvēka eksistencei (tāpēc jau es gruzos par to mākslas mārketingu, jo šiks un glamūrs, "māksla kā lieta" atsvešina no jebkāda patiesīguma, varbūt izņemot ekonomisko), lai gan vēl nesen šķita, ka Austrumeiropas konteksts automātiski mums piešķir kaut kādas autentiskuma privilēģijas. Burānes "Cietoksnis" vakar atgādināja, ka teātrī tas vēl ir iespējams (es nedomāju teātri kā izteiksmes līdzekļus, bet institucionālos nosacījumus), klausījos viņu stāstos un kaifoju no mani palēnām piepildošās cilvēkmīlestības.