Sep. 12th, 2016 @ 08:53 pm (no subject)
gar ausīm lokās: Bērnības Milicija - Skumjas

Vakar skatījāmies Vološina "Es" par, īsāk sakot, dzīvi Krievijas psihiatriskajā slimnīcā, atcerējos, ka bērnībā kā savu kvēlāko vēlmi biju definējusi sajukšanu prātā, jo, pirmkārt, pusapzinātas un dažādās jocīgās formās sublimētas bailes no realitātes, otrkārt, filmu un grāmatu radītais pārestetizētais priekšstats par psihiskajām saslimšanām kā fantastisku pasauli, kurā notiek visādas inčīgas lietas. Mazliet vēlāk ļoti gribēju iet klosterī, jo atkal ļoti bail no visas tās vardarbīgās un pilnīgi nekontrolējamās ārpasaules. Varbūt tādēļ, ka bērnībā izslimoju tik spēcīgas bailes, tagad ir diezgan spēcīga paļāvība dzīvei un tā pa īstam ir bail tikai no tā, ka ar tuviniekiem var notikt kas nelāgs. Jo kāpēc lai manis kā pieaugušas sievietes fobijas būtu racionālākas par bērnības fobijām.

Savukārt tagad kā savu kvēlāko vēlmi es varētu definēt tādu dzīves veidu/režīmu, kas pieļauj brīvus vakarus. No darbiem un pienākumiem brīvus vakarus, es lūdzos un prasu.
5 glāzītes
ieliet
ieraksts