| Apr. 18th, 2013 @ 10:48 pm (no subject) |
|---|
Savu pārspīlēto līdzjušanu lielākoties uztveru kā apgrūtinājumu, tagad gan vairs nav tik traki, bet bērnībā, kad tas izpaudās caur īpaši saasinātu bērna jūtīgumu, man tas sagādāja krietni par daudz bērnu melanholijas. Tad, kad biju īpaši ticīga, man patiešām šķita un bija bail, ka pēkšņi mana sirds var salūzt no līdzpārdzīvojumiem, tāpat, kā tas gadījās ar Dievmāti. Tā vismaz mums ticības mācības stundās stāstīja, neesmu pārbaudījusi.
Tagad it kā apzinos, ka pārspīlēta empātija ir tāds sarežģīts augstprātības paveids vai pārlieka neuzticēšanās cilvēkiem, bet tāpat ne vienmēr tieku galā. |
