Mar. 29th, 2013 @ 09:15 pm (no subject)
nesen tā paprātuļoju, ka pašapziņa (kā spēja pašam sevi "pieņemt" un "pasniegt" citiem bez bailēm vai kompleksiem) ir vissvarīgākā lieta, ko vecākiem jāmēģina "ieaudzināt" bērnos, jo lielāko daļu citu izdzīvošanai un garīgajam komfortam nepieciešamo īpašību kopumu nodrošina pārējā veida dzīves pieredze. Bet, spriežot pēc maniem privātajiem novērojumiem, pašapziņa ir kaut kas kas vai nu piemīt vai nepiemīt, neatkarīgi no tādiem ārējiem faktoriem kā veiksmīgums, talants vai augsts dzīves līmenis, un nepiemīt visbiežāk kaut kādu bērnības diskomfortu un traumu (pat ja tas ir pārāk spēcīgs vārds) dēļ, kuras nelīdz pārvarēt teju nekādi dzīves pavērsieni, ja nu vienīgi mēģinājumi apzināties un izanalizēt savas necilības apziņas saknes un izgaiņāt tos mošķus. Lai nu kā, vislaimīgākie man zināmie cilvēki nāk no laimīgām, harmoniskām ģimenēm, un tādēļ vecāku sniegtais man šķiet vislabākā mēraukla personības krīžu un neirožu izmērīšanai (pat ja tas ir pārāk spēcīgs vārds šoreiz).
Vēl es lietoju vārdu "privāts" (pamanījāt?), jo parasti nevaru atcerēties, kad jālieto personiskais un kad personīgais.