| Aug. 6th, 2012 @ 05:56 pm kapēc es jūtos kā diktofons? |
|---|
Pēdējā laikā arvien biežāk saskaros ar cilvēku apmātību runāt pašiem par sevi tādos apmēros, kas jau līdzinās neirozei. Vispār man kā izteiktai mazrunātājai ļoti patīk, ja ļaudis daudz runā, tiešam patīk arī, ja runā par sevi, bet man tik ļoti gribētos, lai visiem piemistu komunikatīvā aparāta filtriņš, kas pirms runāšanas liktu padomāt un paturēt pie sevis to no absolūti neinteresantām un nogurdinošām impresijām sastāvošo verbālo apziņas plūsmu. Varbūt man ir kaut kāda īpaša karma attiecībā uz tādiem narcistiskiem muldoņām? Vai varbūt tikai man nav pieņemami pusstundu klausīties, ko cilvēks ēda brokastīs un cik loti viņam garšo nu tas un tas?
Līdzīgas pretenzijas man veidojas attiecībā pret privātās dzīves detaļu dominanci kultūrā, nu, piemēram, teju visa tā jaungadīgo latviešu guļamistabas dzeja, nu tur "tava āda ir tāda un šitāda, un tu aizejot tik skaļi aizcirti durvis, ka es raudāju un pīpēju visu nakti zem abažūra". Enough is enough, gribu darbus, kas reflektē par tiem apvaršņiem, kas atrodas ārpus savu radītāju degungaliem. Jo ārpusīgak, jo labāk. |
