| Jul. 23rd, 2012 @ 06:16 pm (no subject) |
|---|
Spriežot par un salīdzinot sevi dažādos dzīves posmos (ļoti neveselīga un kaitīga nodarbe, bet vasara lietaina), nevaru nepamanīt, kā no ļoti jau eksaltētas un pārjūtīgas būtnes esmu kļuvusi par gaužām neromantisku un atturīgu meiteni. Pat neskatoties uz to, ka joprojām aktuāli ir tie psiholoģiskie iemesli, kuru dēļ agrāk biju tik emocionāla.
Lūk, un nav nekā garlaicīgāka par romantiskajām sižeta līnijām kinematogrāfā vai daiļliteratūrā, varu skatīties un lasīt jebko, bet tiklīdz sākas mīla, es žāvājos un noskurinos garlaikotībā. Vienīgais pēdējā laikā aktuālais izņēmums ir Pegijas un Pīta romāns Medmenos (ko nesen sākām skatīties tikai aiz inerces pietuvoties seriālu jūsmai, pagaidām vairāk par 1-2 sērijām vakarā nevaram izturēt, bet vismaz neesam atmetuši ar roku), tur lūk destruktīvās mīlas zieds visā savā iracionāli neiespējamajā plaukumā, mai hārt sings. Ļoti precīzi izspēlēts tas attiecību variants, kas (vismaz no malas) mani allaž ārkārtīgi valdzinājis. Tikai nesakiet, ka vēlāk tur viss būs smuki un puķaini, ja arī būs, tad nesakiet tagad, bet klusējiet mūžīgi, ja. |
