Jun. 8th, 2012 @ 12:55 am (no subject)
Negribētos gan neko rakstīt par to nelaimīgo Vanšu kāpēju, nav jau mana daļa un vai netrūkst daiļdirsēju šajā "jautājumā". Un tomēr nenoturos, jo tas jeb publikas interese par TO sasaucās ar manu pēdējo dienu TV pieredzi. Tā kā TV patērēju tikai dažādos laiskos radinieku apciemojumu apstākļos, tur rādīto uztveru kaut kā īpaši saasināti, no otras puses, varbūt skaidrāk kā tie, kas ir pieraduši. Un lūk, nevarēju neievērot tv piedāvājuma pāreju uz reālās realitātes reproducēšanu, jo viss mimētiskais materiāls ir banalizēts un estetizēts līdz pakāpei, kurā neiedarbojas (es pieņemu, ka iedarbīgums, tā rupji runājot, ir saglabājies kā masu mediju bezpziņas pamatstratēģija). Un kopumā vērojama visnotaļ nežēlīga kārtējā atgriešanās pie "reālisma", kas, lielā mērā man atgādina to, ka visa rietumnieciskā tolerance, pacifisms, kultūra galu galā ir tikai pamatīgs uzslāņojums visam tam, kas ir dabisks un instinktīvs. Mani pārņem sajūta, ka instinkti atgriežas un pārmāc visus uzvedības kodus, ar kuriem tik dīvainos veidos esam mēģinājuši sadzīvot, acīmredzot nesekmīgi. Un nāk prātā tā Filonova baisā glezna, kurā viņš esot iemiesojis savas pirmskara nojautas - kaut kā tā es jūtos saskaroties ar to realitāti, ko producē masu mediji un mani tā ļoti biedē, jo kaut kur jau "tam visam" jārealizējas, saskaņā ar vienkāršākajiem fizikas likumiem, vai ne.
1 glāzīte
ieliet
ieraksts
Jun. 8th, 2012 @ 01:55 pm (no subject)
Pie vecmammas ir suns, ar kuru visus viņa 8 gadus esam lieliski sapratušies, es esmu vienīgais cilvēks no "svešajiem", ko suns allaž akceptējis un uztvēris pilnīgi mierīgi, nerejot un ļaujot mīļot, kamēr citus ne-iemītniekus pat nelaiž pāri slieksnim. Šorīt,tāpat kā parasti, atbraucot iegāju apsveicināties, samīļot un pažēlot (esmu no tiem mīkstsiržiem, kam defoltā žēl visu sunīšu, kas neizskatās laimīgi un kam nav sava lielā lauka, kuru izskraidīt, ai, bet kā tik man nav žēl, nemaz nesākšu uzskaitīt). Kā atbildi uz saviem glāstiem pilnīgi negaidīti dabūju savu pirmo suņa kodienu rokā. Nav jau dziļš, tāda skrambiņa vien. Arī diez ko nesāp. Bet izbīlis gan bija neizsakāms, joprojām ir, tas suns jau no tiem slepkavnieciskajiem, lielu rīkli, asiem zobiem, kā vilks no sarkangalvītes, varēja mani viens divi padarīt aukstāku. Muļķīgi, ka no savām suņbailēm atbrīvojās tikai salīdzinoši nesen un nezinu, vai otrreiz tas vispār izdosies.
Un tad vēl vajadzēja visu ceļu mašīnā to izbīli turēt sevī un neizrādīt, jo visi jau tā sanervozējušies, un tā nu es pāris stundas trenējos histērijas aizturēšanā, visas iekšas pārdegušas, bet ņemot vērā manu raudulīgo dabu, tas laikam ir milzīgs sasniegums. It kā nejaušība, bet fakts - pēdējais, ko pirms šī dramatiskā cēliena izlasīju, bija Virdžīnijas Vulfas apraksts par to, kā viņa apspieda skumjas par mātes nāvi, pie sevis atkārtojot "es neko nejūtu". Ļoti noderīga mantriņa, man domāt.
10 glāzītes
ieliet
ieraksts